Diena jau rakstīja - vecāki sūdzas, ka atsevišķās specialitātēs garo rindu dēļ bērnu veselības aprūpe, kas ir bezmaksas, var izvērsties par maksas pakalpojumu, jo rindas mēdz būt pat mēnešiem garas. VM uzdevusi tās iestādei Nacionālās veselības dienestam, konsultējoties ar pakalpojumu sniedzējiem un nevalstiskajām organizācijām, sagatavot priekšlikumus, lai varētu noteikt maksimālās gaidīšanas ilgumu rindā uz plānveida palīdzību. Jaunu kārtību gan, visticamāk, varētu ieviest ne ātrāk kā divu triju gadu laikā. Igaunijā noteikts, ka maksimālais laiks, kas pacientam jāgaida rindā pie speciālista, ir sešas nedēļas.
«Tas būtu labāk nekā pašlaik, kad nekas nav noteikts. Protams, labāk, ja zina, ka, piemēram, pusotra mēneša laikā pieņems, nevis rinda pie bērna ārsta ievilksies četros mēnešos,» saka Sindija Meluškāne, portāla mammam.lv/tetiem.lv līdzautore. Viņa norāda - pagaidām grūti iedomāties, kā šāda kārtība varētu darboties dzīvē. Vai tas nozīmēs, ka pacients šādā laikā jāpieņem jebkurā ārstniecības iestādē vai, ja vienā iestādē nevarēs pieņemt, reģistratūrā pateiks, kurā iestādē pieņems. S. Meluškāne norāda uz problēmu - vecākiem trūkst informācijas, cik garas rindas ir ārstniecības iestādēs pie tās pašas specialitātes ārstiem.
Ģimenes ārste Sarmīte Veide savukārt saka: «Vai mēs lāpām - tagad risinām vienu vai otru problēmu - vai skatāmies kopā, kādu gribam redzēt visu veselības aprūpi.» Jautājums te esot gan par finansēm, kas nepieciešamas, gan arī par to, ka vispirms būtu jānoteic, kas pacientam pienākas par valsts naudu un kas par maksu. Piemēram, ārvalstīs rūpīgi šķirojot, vai situācija ir akūta un steidzami jādodas pie speciālista vai vizīte var arī būt, piemēram, pēc diviem mēnešiem.
Veselības centra 4 vadītājs Māris Rēvalds savukārt maksimālo rindu definēšanu neuzskata par labāko risinājumu. Viņaprāt, jāmaina sistēma - nevis valstij jādala kvotas (samaksa par pakalpojumiem) ārstniecības iestādēm, bet gan būtu jāmaina kvotu turētājs. Proti, par to jākļūst ģimenes ārstam. Viņš nosūtītu pacientus uz konkrētām ārstniecības iestādēm, un pacientam sekotu līdzi nauda. M. Rēvalds saka: protams, arī papildu līdzekļi būtu nepieciešami. Pašreiz sistēmā veidojoties nejēdzības, jo katra iestāde rindas menedžē pēc saviem ieskatiem - kāda pieraksta daudzus mēnešus uz priekšu, cita pieraksta uz mēnesi, turklāt vienā mēneša datumā, kas jau no agra rīta rada drūzmēšanos reģistratūrā.