Bet stāsts nav par autora ievietošanu plauktiņā, izlīdzoties ar pāris ērtiem apzīmējumiem. Svarīgs ir kas cits, proti, kā tas nākas, ka pašmāju dzīvestelpas raksturojums - «nepanesamais esības vieglums» - rod arvien jaunus piekritējus, kļūstot teju vai par mūslaiku kultūrsimbolu?
Uztveres gleznas
Autora izvēlēto tematiku - vienesme, kauliņu spēle ar Dievu, «kailās patiesības» meklējumi, ilūzija par satikšanos, dzīve kā izpirkums - varētu apzīmogot ar banalitātes zieģeli. Taču piedāvātais teksts liecina par ko citu - nevis autors izvēlējies, ko rakstīt, bet uzrakstītais ir izvēlējies tapt, citiem vārdiem, atradis savu autoru. Ogriņa dzejproza rāda uzslāņojumu pilnu uztveri, kas piepildījumu gūst, sapludinot realitāti ar iztēli. Metaforām piebārstītie pilsētas ieraksti atklāj to, ka nozīmes pārnesumi rodami ne vien iztēles rotaļīgumā, bet arī uztveres pulsējumā. Šā iemesla dēļ Ogriņa trāpīgās īsprozas gleznas izceļas ar skaidrību, spēku un laikmetīguma nepārbarotu degsmi.
Pieņemts uzskatīt, ka iztēlei un uztverei ir atšķirīgas funkcijas - viena rada pasauli, otra to ierauga. Taču šajā grāmatā lasītājs saskaras ar pārdzīvojuma mirkli tā tīrākajā veidolā, kad ieraudzīšana saplūst ar radīšanu. Varētu, protams, skrupulozi lūkot, kas lācītim vēderā un naivi ticēt, ka epitetu, alūziju, metonīmiju un simbolu sistematizēšana atver acis un spēj parādīt, kā autors panācis šo efektu, tomēr tas nebūs nekas vairāk kā ēdiena pagatavošanai vajadzīgo sastāvdaļu uzskaitījums. Un ko tas dod, ja iztrūkst receptes?
Nagi vien niez apcerēt uztveres un iztēles, uztveres un realitātes (pasaules, dzīves, sevis) pārdzīvojuma trajektorijas, bet robežu nospraušana un ietekmes lauku marķēšana nav ceļš, ko iet Ogriņa pilsētnieks, iespaidu un norišu krājējs, kas runā par kosmisko, tātad - par neierobežoto. Spēcīgās inversās konstrukcijas rāda valodas dzīvotspēju izkāpt ārpus paredzamības ietvariem. Lasot grāmatu, jānodarbojas ar izbrīna pilnu dekodēšanu, kas sagādā tīksmi un raisa labpatiku. Šī dzejproza «neslimo» ar nesaprotamo (brīžam), autora apziņas dzīlēs apslēpto loģiku, kas vērojama pirmajā krājumā Es zvēru pie kraukļiem. Lai arī dzejprozas un dzejas salīdzinājums to formu dažādības dēļ nav attaisnojams, tomēr jāteic, ka Pēdējā santīma grāmata lasās krietni raitāk nekā dzejnieka iepriekšējie darbi.
Pirmsjēga
Reiz dzirdētais apgalvojums par valodu kā starpnieku pasaules un cilvēka attiecību mistērijā, par valodu kā pašaizsardzības līdzekli un tās aizklājošo, no lietu pasaules norobežojošo funkciju, liek uzdot nevis parasto «par ko autors runā», bet drīzāk jautājumu par to, ko viņš noklusē. Ja Ogriņam pasaule ir «Dieva uzrakta smilšu kaste», tad kur ir mūsu dēmonu vieta? Ja «zeme bez atbildes», vai debesīs to rast? Spilgtie čūskas, dzīves, izpirkuma, Kristus upura un nāves tēli liek apjaust cilvēka novietojumu pasaules iedibināšanas aktā, uz mirkli satverot no rokām slīdošo atbildi uz jautājumu, kas ir cilvēks un kāpēc viņš ir. Bet tas netuvina izpratnei par to, vai cilvēks ir ko parādā dzīvei. Tieši šo jautājumu ir vēlme uzdot, aizverot krājuma pēdējo lappusi.
No liekulības brīvā dzejproza rada filosofisku virsvērtību, kas dziļāko iegrimes punktu sasniedz cilvēka ķermeniskuma un dvēseles duālisma izvērsumā. Veicot šo ķeizargriezienu, ir iespējams taujāt par jēgu pirms jēgas, dzīvi pirms dzīves, pasauli pirms pasaules. Neapšaubāmi ir pamats zīmēt Ogriņu kā klasiskās domas piekritēju, bet nespriedīsim augstprātīgi, jo autors nedomā binārajās opozīcijās, viņš tā dzīvo, jūt un elpo. Un lai. Šķipsna naivuma dzejniekam nekaitē, jo galu galā krauklis, kas Ogriņa darbos jau iegūst pastāvīga tēla dzīvotspēju, savās vienesmes virsotnēs aizkūpina vēl vienu cigareti un iecērt acīs jautājumus, kas trāpa mērķī.