Efektīgākās noteikti ir Flēras Bīrmanes gleznieciskās instalācijas, arī Zanes Veldres audekla četrstūra pārkāpumi un tēlu pārtapšana ekspresīvos siluetveidīgos objektos. Ir vismaz divi iemesli doties aplūkot arī patlaban piedāvāto glezniecības parādi - lai redzētu, kā ir vai nav mainījušies toreizējās izstādes protagonisti, un ieraudzītu dažus pavisam jaunus, pavērtējot viņu izvēlētā ceļa perspektīvas.
Našķu bumba šodien
Mainījušies viņi tiešām ir. Piemēram, Ronalds Rusmanis atradis savu pastāvīgo tēmu - lidmašīnas, vēsi tehnoloģiskajā perfekcijā iešifrējot biedējošas asociācijas. Kārlis Vītols vairs neglezno fantastiskos cilvēku un dzīvnieku hibrīdus, bet virtuozi spožas, popsīgas senu mītu variācijas ar seksīgām beibēm galvenajās lomās, apgalvojot: «Laikmetā, kad glezniecība ir «miris» medijs, tās funkcija ir būt «KRUTAM AKSESUĀRAM», tai jābūt «COOLīgai» un jāizgrezno telpa, līdzīgi kā Jaguārs izgrezno sastrēgumu, kā Lamborghini izdaiļo Jūrmalas šoseju!» Artura Bērziņa ierasto filigrāni gaistošo melnbalto dabas motīvu vietā ir neparasti daudz cilvēciņu. Mārīte Guščika, kura pazīstama ar mazliet gleznieciskiem, pelēkā gammā ieturētiem kāpņu, elevatoru un atspīdumu tuvplāniem, tagad simulē halucināciju efektus murgaini sašķobītā telpā.
Lūkojot, kāda glezniecības valoda šķiet atraktīva izstādes jaunpienācējiem, no vienas puses, ir racionāli apdomāta «vēsā» izteiksme - gludi izgleznotas plaknes bez jebkādām ekspresīva rokraksta iezīmēm. Tāda, piemēram, ir Ievas Pētersones stilīgo interjeru sērija Šķērsgriezums. Arī Magones Šarkovskas melni dzelteni svītrotais audekls Esi vērīgs!, lietussarga, prožektora, dienasgaismas spuldžu un tablešu tuvplāni, iegūst zināmu nozīmi kontekstā ar paskaidrojumiem par realitātes pārvēršanu abstrakcijā, atņemot objektam kontekstu un funkcionālo jēgu. Savukārt Paulas Zariņas figurālie tēli šķiet manifestējam jau zināmu virzienu, kurā meklē arī, piemēram, Anda Lāce, Inga Meldere un Sanda Undzēna, - brīvi gleznieciskā, nosacītā, dažbrīd ekspresīvi kāpinātā manierē, neslēpjot triepienu un necenšoties pēc lietu ārpuses detalizācijas, atainot notikumus un noskaņas, kuru jēga ir gaistoša un grūti tverama, paļaujoties uz šo grūtību radītās intrigas atrakciju.
Jaunie un pilsēta
Pilsētas tematiskais kopsaucējs mākslas pasākumam nešķiet īpaši oriģināls ne vietējā, ne plašākā mērogā - kā nekā urbānā vide jau kopš industrializācijas ir kļuvusi par mākslas tendenču inkubatoru, pat neskatoties uz periodiskajiem mēģinājumiem meklēt laukos mākslas «īstās un tautiskās» saknes. Nesenākā pagātnē jau ir bijusi gan Pilsēta. Stāsti par Rīgu (2002), gan re:publika (2003) pilsētvidē, tomēr šie Laikmetīgās mākslas centra projekti vairāk fokusējušies uz multimediāli komunikatīvām metodēm. Pārslēdzoties uz glezniecību, nav grūti pamanīt, ka ne pilsētas ainavas, ne urbānas situācijas nav dominējošas, lai gan piemēri ir. Debesskrāpji un kustībā tvertas figūras fascinē Vinetu Kaulaču, Andra Vītoliņa jaunlaiku ņedostrojs (kā reiz dēvēja padomju laikā nepabeigtas celtnes) drīzāk reflektē par pilsētas neveiksmīgo ekspansiju ārpus savām robežām, Otto Zitmaņa ainas ar deformācijām, kāpinātiem rakursiem, drudžainu krāsu un formu jūkli, kam acīmredzot jāsimbolizē urbānā steiga, haoss un pārsātinātības tukšums, turpina ekspresionistu mantojumu jaunās skaņās. Ar radniecīgu kritisku vēstījumu apveltīts Jāņa Dukāta darbs Seksindustrializācija - plaknē pārnests figūru mudžeklis, kas, pavirši uzlūkojot, atgādina Vasilija Kandinska abstrakto formu mutuļus. Skaidrs, ka pilsētas bērniem savā mākslā nav jārunā tikai par pilsētu, varbūt pat tieši pretēji, jo pilsēta ir mākslinieka pieredzes, nevis obligāti mākslas darba sastāvdaļa. Tā vietējā mēroga provokatora Kristiana Brektes uzšļakstītās cilvēkveidīgās radības ar dzīvnieku galvām atgādina aizvēsturisko plēsoņu digitālās rekonstrukcijas no Discovery World vai National Geographic TV kanāliem.
Izstādes katalogā lasāma Reiņa Tukiša eseja Pilsēta un klišeja ar aicinājumu nebaidīties no klišejām: «Ja reiz klišejām ir liegts mūsu analītiskā prāta skalpelis, tās turpina dzīvi citos apziņas apgabalos, kur pat neapzināmies to spējas un ietekmes.» Taču šādā izdevumā varētu vēlēties lasīt vairāk arī par procesiem glezniecībā.