Skaists rituāls
Uz galda virtuvē salikti vairāki pamatīgi dēļi. Tie ir tie īstie! Pirms piparkūku cepšanas Dagmāra pagatavo kafiju trijās krūzēs - viesiem un vīram. Bet, tikko viņa pielej pienu, tā kafija saiet kunkuļos. «Vai, tas taču bija kefīrs!» izsaucas Dagmāra. Tieši tajā brīdī virtuvē pēc savas kafijas smaidīgs ienāk Valdis. Viņš ir uzlicis Ziemsvētku mūziku. Jel gavilē, Bētleme skan pa māju, Valdis ņem kafiju, bet tā ir «piekunkuļota»... «Nu re, kā man viņa dara!» Valdis nosaka, ar acīm glāstot sievu, kaut balsī lēkā ironiski velniņi. To, ka abi, četrdesmit sešus (!) gadus dzīvojot kopā, ir pieslīpējušies, saprot viens otru no pusvārda, puszilbes, no acu skatiena, var pamanīt uzreiz. Pārņem bijība.
Piparkūku cepšana Villerušu mājās ir skaists rituāls, kas tika praktizēts gan ar dēliem, gan mazbērniem. Dagmāra cep piparkūkas gan ar simtgadīgām sarkankoka veidnēm, gan formiņām, ko gatavojis viņas vectēvs. Cepot piparkūkas, apkārt virmo sarunas par dzīvi.
Svētku dāvaniņas
Braubach am Rein 1905 - iegravēts katrā sarkankoka dēļa sānā. Valdis stāsta, ka pie dēļiem ticis, pateicoties kolēģei Mākslas akadēmijā. «Kolēģes Valentīnas Hibneres kaimiņš bija beķeris. Nomira. Viņa atnesa vairākus piparkūku formu dēļus. Savulaik beķeris pats mierlaikos šajās formās veidojis piparkūkas. Sadalījām tos, man ar Dagmāru tika četri.»
Dagmāra apsien ap vidukli Helēnas Heinrihsones dāvātu priekšautu un piparkūku cepšana var sākties. Vispirms mīklā iemīca miltus. «Kaut kas tur kārtībā nav ar to mīklu - tā izlaižas, izplūst,» mīcot mīklu, nosaka Dagmāra. Braubaha piparkūku dēļu formās jāliek mīkla, kas ir diezgan pacieta, kas cepeškrāsnī neizplūst. Tad labāk redz ornamentus.
Kādreiz Valdim bijusi uzrakstīta mātes cepto piparkūku mīklas recepte. Viņš pats tādu gatavojis kopā ar mammu: «Pēc kara piparkūkas taisījām paši. Man bija jāmaļ visādas garšvielas, citas jāsastampā miezerī, jārīvē muskatrieksti, jājauc un jācepina cukurs. Kad mīklu sagatavoja, vajadzēja to novietot vēsumā vismaz uz pāris mēnešiem. Lai mīkla ievelkas.»
«Mākslinieks Būmanis pats taisīja piparkūku dāvaniņas uz Ziemsvētkiem. Būmanis tagad citā saulē, bet piparkūku dāvaniņas vēl mums ir,» citas - vairāk nekā desmit gadu glabātās - piparkūkas rāda Valdis. «Lūk, Vērsis, divi kaķi ietinušies vienā segā...»
Skumjais eņģelis un citi
Dagmāra ieliek mīklas kanci raganā, kas izskatās pēc mīlīgas zāļu sieviņas. Iespiež formā, pieklapē, tad ar uzparikti kā lielu siera nazi nogriež nost lieko mīklu. Uzmanīgi izķeksē nospiesto piparkūku, saudzīgi apgriež plaukstās un uzliek uz pannas. Raganas priekšauts liekas rakstains. Kā tik te nav - Ziemassvētku vecītis, eņģelis, ragana ar grozu, rūķis ar lākturi, augstmanis uz zirga, vērši un zaķi, āzis, lapsa, dažādi putni!
Noņemot no pannas pirmo cepienu, Valda vārdi ir ar māksliniecisku piesitienu: «Eņģelis ar mazliet greiziem spārniem, ar tādu gotisku greizumu. Mūsdienu gotiem patiktu šis skumjais eņģelis.» Dagmāra sakuļ olu un pārklāj pāri siltajām piparkūkām. «Lai ir ar glanci!» viņa izsaucas. Valdis gan mazliet rezignēti komentē, ka tā esot pēdējā laika tradīcija visu pārziest ar glazūrām: «Man bija sena grāmata par cepumiem, kur uzrakstīts par cepumu cepšanas tradīcijām Eiropā. Nezieda virsū, atstāja dabisku cepuma faktūru. Tas ir tāpat kā latviešu tautastērps - XIX gadsimtā palika krāsaināks, pateicoties ķīmijas industrijai un anilīna krāsām.»
Rokas kustas, rullējot nākamo cepienu, apspriežam kokdzelumu un kokgrebumu piparkūku sagatavēs, turpinām runāt par mākslu dzīvot. Kā pēdējos Dagmāra izcep Ziemsvētku vecīti, kavalēristu un jātnieku zirgos. Tos grūtāk izņemt, izķeksēt laukā, bet Dagmāra to paveic tik maigi. «Tagad izcepiet vēl kādu pannu un metīsimies pie ēšanas!» mudina saimnieks.