Vai arī pēc vicečempiona titula iegūšanas māte joprojām neatbalsta jūsu nodarbošanos?
Īpaši jau ne, jo mana nodarbošanās atstāj zināmas sekas arī uz veselību (iesmejas). Tāpēc viņa īsti neatbalsta mani. Ikreiz, kad aizbraucu pie viņas, iebuhņī mani un ņemas... Bet ir jau ieguldīts pietiekami liels darbs, lai pie tā neapstātos. Kad viņa skatās raidījumus, bieži pārdzīvo, raud, bet - nu neko darīt. Pēc pēdējā panākuma vēl neesmu viņu apciemojis. Pats dzīvoju Rīgā, bet viņa netālu no Talsiem, Balgales pagastā. Viņa gan tagad diemžēl neko īpaši nevar pateikt. Viņai bija insults, nedaudz zaudējusi valodu, bet viņa saprot, ko es daru. Kaut kad drīz apciemošu viņu. Tad jau redzēs (smejas).
Pārējā ģimene atbalsta?
Nu, tēvs jau ir miris. Lai viņam vieglas smiltis! Māsa lepojas ar maniem panākumiem. Arī darbā viņai nemitīgi jautā, kā man iet. Sieva atbalsta, dēls ir lepns par sasniegumiem. Viņš pats tagad trenējas futbolā. Ir iegājies, ka grib būt pirmais. Arī apkārtējie daudz atbalsta.
Pieminējāt sievu, taču laulības gredzenu neredzu. Treniņu rezultātā tas kļuvis par šauru?
Es to īpaši nenēsāju. Treniņos un sacensībās vilku nost. Ir sīkas nianses - kad kaut ko nes, var aizķert. Tāpēc tas man ir nolikts malā.
Pēc pēdējām sacensībām sacījāt, ka sezonas mērķi izpildīti ar uzviju. Kādi bija mērķi?
Varbūt ne visi mērķi ir izpildīti. Pasaules čempionātā gribētos tikt finālā, tas gandrīz arī izdevās, bet tur ir mazliet cits stāsts. Nākamgad gatavošos tam ar lielāku azartu, lai iekļūtu. Šoreiz organizatori nolēma, ka pēdējā vingrinājumā uz akmeņiem jāpiešķir dubultdaudz punktu, un tas mani izspieda ārā no finālā. Pēc pieciem vingrinājumiem biju pirmajā vietā, bet uz akmeņiem es pazaudēju daudz punktu un paliku trešais, finālā tika tikai divi labākie no grupas. Ir bijuši posmi, kuros pieļāvu kļūdas, kuru dēļ nevaru būt apmierināts ar rezultātu, bet kopumā, domāju, ir labi: beidzot esmu uzvarējis kādos posmos (trīs posmos - Latvijā, Rumānijā un Martinikā - aut.), tas bija viens no mērķiem, un diezgan bieži tiku uz goda pjedestāla (septiņreiz - aut.).
Otrā vieta, protams, ir apsveicama, bet apetīte jau rodoties ēdot. Cik reāli bija šogad izcīnīt pirmo vietu?
Pēc vienpadsmit posmiem es no poļa Kšištofa Radzikovska atpaliku par 29 punktiem. Pēdējā posmā bija iespējams nopelnīt punktus dubultā, tāpēc, jā, teorētiski tas bija iespējams. Man bija obligāti jāuzvar, bet Radzikovskis nedrīkstēja būt augstāk par piekto vietu (šogad polis ne reizes nav bijis zemāk par trešo vietu - aut.), bet praktiski tas nebija diez cik ticami (smaida).
Cik spēkavīru ir pasaulē?
Ui, man grūti pateikt! Pasaulē ir daudz dažāda līmeņa sacensību. Čempionu līgā šogad startēja 130 dalībnieku, bet ir jau vēl daudz citu sacensību, nacionālos čempionātus ieskaitot.
Kuras sacensības pasaulē ir prestižākās?
Spēkavīriem nozīmīgākais turnīrs laikam ir Arnold Classic, kas notiek ASV, bet šogad arī citviet. Arī pasaules čempionāts, kuram kvalificējas tikai trīsdesmit atlētu, no kuriem finālam kvalificējas desmit.
Čempionu līga prestiža ziņā ir trešā?
Jā, laikam tā varētu teikt, taču atšķirība no pasaules čempionāta nav tik liela. Dalībnieki plus mīnus tie paši.
Kā nonācāt pie šāda sporta veida?
To man diezgan bieži jautā (iesmejas). Visu laiku esmu kaut ko darījis: spēlēju futbolu, un diezgan labi, spēka trīscīņā no tehnikuma laikiem startēju. Pēc atgriešanās no Dānijas, kur strādāju, atradu te vienu spēka trīscīņas klubu, un tur bija tāds Jēkabs Sliede. Vienu gadu viņš organizēja sacensības vai šovu, uz kurieni tiku uzaicināts arī es. Es tur uzvarēju un tad sāku apsvērt domu pamēģināt iet tālāk šajā sporta veidā, jo tas ir interesanti: ja neiet viena disciplīna, labāk padodas cita, un tad tas viss izlīdzinās. Čempionu līgā startēju trīs gadus, bet kopumā spēkavīros esmu septiņus gadus.
Kur jūs spēlējāt futbolu?
Rajona čempionātā Talsos. Es spēlēju Balgales komandā, un kopā ar labākajiem talsniekiem spēlējām otrajā līgā Kurzemes zonā. Rezultāti brīžiem bija graujoši, lai gan neuzskatu, ka es būtu bijis slikts vārtsargs. Reizēm pat pretinieku fani nostājās aiz maniem vārtiem un atbalstīja (smaida). Nevar jau neko izdarīt, ja tavā komandā spēlē tikai daži cilvēki. Mani divreiz atzina par Talsu novada labāko vārtsargu (smaida).
Kādus upurus prasa būt spēkavīram? Kādas specifiskas diētas, smagi treniņi?
Oi, par ēdienkarti gan nesūdzos (smejas). Tāpēc man patīk šis sporta veids. Ēdu, ko gribu un kad gribu. Man nav problēmu pamosties naktī un apēst kādu šokolādes sieriņu, kas vienmēr ir mājās, kādu kūciņu (smaida). Ja gribu ēst gaļu, ēdu - vienalga, kā tā ir sagatavota. Pietiekami daudz kaloriju nodedzinām treniņos, tāpēc par ēšanu nesatraucos. Ir pat plāns pirms pasaules čempionāta iegūt papildu masu līdz 140 kilogramiem (pašlaik ir ap 135), jo čempionāti parasti notiek siltās valstīs un katru dienu kļūsti vieglāks. Man ir viens kritiskais svars, pie kāda man sāk plīst muskuļi.
Sumo cīkstoņi ēdot tikai vienreiz dienā - no rīta līdz vakaram. Kā ēd spēkavīri?
(Smejas.) Sumo cīkstoņiem jāēd diezgan daudz, lai uzturētu sevi tādā formā. Mums nav tik traki. Ēdu normāli - trīs vai četras reizes dienā.
Starp spēkavīriem ir veģetārieši?
Dīvaini, bet ir viens no Vācijas. Viņš ir vegāns (smejas). Ķīnā ar viņu iepazinos. Neēda pat olas. Tikai makaronus, rīsus un sojas proteīnus. Bet viņš pēc tāda neizskatījās, viņam pat bija tāds omulīgs vēderiņš (smejas). Es viņam jautāju, kā viņš vispār tādu varēja uzaudzēt. Vācijā viņš ir populārs, bet sen viņu neesmu redzējis. Varbūt pat ir pagājis nost no spēkavīriem, nezinu.
Cik daudz nākas trenēties sezonas gaitā un pirmssezonā?
Sezonas laikā ir grūti trenēties. Ja katru nedēļu ir sacensības, ir grūti uzlikt kaut kādas lielas slodzes tām pa vidu. Es pirms sacensībām trenējos divreiz nedēļā, lai uzturētu sevi tonusā, bet ar ļoti viegliem svariem jeb... normāla cilvēka svariem (smejas). Pēc sacensībām trīs četras dienas cenšos netrenēties, lai atietu no slodzes. Ja divos mēnešos ir sešas sacensības, nav iespējami pamatīgi treniņi. Bet gatavošanās posmā ir pieci līdz seši treniņi nedēļā trenažieru zālē. Tuvojoties sacensībām, pastrādājam arī ar specifiskajiem inventāriem, kas ir spēkavīriem.
Spēkavīri var kaut ko arī nopelnīt?
Ir sacensību balvu fonds. Bet nav tā, ka var ne par ko nedomāt. Man ir paveicies ar atbalstītājiem: AB Build būvfirma, kuras vadītājs Andris Bojārs ir arī ļoti labs draugs un atbalsta ne tikai finansiāli, bet arī psiholoģiski, sporta uztura firma, kas dod produktus par brīvu, fitnesa zāles, kas dod abonementus par brīvu, fizioterapeits Mareks Osovskis... Šādi atbalstītāji ir liels atspaids. Ja tas viss man būtu jānodrošina par saviem līdzekļiem, piedalīšanās spēkavīru sacensībās neatmaksātos. Ja regulāri kāp uz goda pjedestāla, ir labi. Nav, protams, tā, kā pelna hokejisti vai basketbolisti.
Ar ko ikdienā nodarbojaties?
Pašlaik esmu tikai spēkavīrs. Es atceros, kā bija sākumā, kad strādāju trijos darbos, vakaros gāju uz trenažieru zāli un naktīs vēl piestrādāju par apsargu naktsklubos... Tas bija diezgan grūti, bet bija spītība, ka nedrīkst to visu pamest. Tagad nevaru sūdzēties.
Kādi bijuši nepatīkamākie savainojumi?
Oi (nopūšas)! Pašlaik man vissmagākā disciplīna ir riepu velšana. Tajā arī esmu noplēsis abus bicepsus, kas ir operēti. Šogad tajā pašā vingrinājumā ieplēsu kājai ikru. Paldies Dievam, ka ne visu noplēsu, tikai ieplēsu. Rumānijas sacensībās (tajās uzvarēja - aut.) ieplēsu kāju divās vietās. Labi, ka operācija nebija nepieciešama. Kas vēl operēts? Nabas trūce. Pagājušajā gadā ar visu to startēju. Tad man teica, ka esmu bišķiņ traks - ar tādu vainu startēt (smaida). Nezinu. Ja gribi būt sportā, manuprāt, ir jābūt mazliet trakam. Citādi neko nesasniegsi. Ir bīstami tā startēt. Tagad, kad to atceros, liekas - velns, kur bija prāts? Un krūts arī bija ieplīsusi.
Viss plīst?
Jā, plīst gan. Muskuļu plīsumi ir diezgan bieža parādība šajā sporta veidā. Citkārt pat liekas, ka kaut kas nav normāli, ja nekas nav ieplīsis, nekas nesāp (smejas).
Un mugura?
Pagaidām (trīsreiz nospļaujas pār plecu) viss ir kārtībā ar to. Kad man vaicā, vai man vecumdienās nesāpēs mugura, parasti atbildu, ka tiem, kas cauru dienu sēž pie datora, tā droši vien sāpēs vairāk (smaida).
Jūsu spēkavīra profilā lasīju, ka visas disciplīnas esot mīļas. Tomēr - kuras labāk patīk, kuras mazāk?
Nevarētu teikt, ka visas disciplīnas mīļas (smejas). Riepu velšana man kādreiz patika, bet pēc tiem daudzajiem savainojumiem vairs nepatīk. Psiholoģiski ir diezgan grūti pēc operācijas saņemties un darīt to, kas jādara. Piemēram, Rumānijā it kā sāku just, ka būšu pārvarējis psiholoģisko barjeru. Trešajā cēlienā jutu, ka kaut kas iekrakšķ. Domāju - ai, nekas, viss kārtībā. Kad cēlu ceturto reizi, viss atkal aizgāja pa šķiedrām... Tas atmet tevi divus soļus atpakaļ, un ar katru nākamo reizi pieiet pie tā vingrinājuma ir aizvien grūtāk. Portugālē es pat negāju tam vingrinājumam klāt. Bija bail.
Un mīļākās disciplīnas?
Patīk visādas mešanas. Piemēram, mucu mešana, kur man arī pieder Latvijas rekords. Baļķis man patīk, arī mašīnu celšana no zemes. Visa veida stafetes patīk. Tās arī padodas - bieži esmu labāko trijniekā.
Kādi mērķi nākamajai sezonai?
Kvalificēties pasaules čempionāta finālam, kas notiks aprīlī. Čempionu līgā gribētos biežāk uzvarēt posmos, regulārāk kāpt uz pjedestāla. Un, kas to lai zina, varbūt arī izdosies pacīnīties par pirmo vietu kopvērtējumā. Nevajadzētu dusēt uz veciem lauriem. Latiņu nedrīkst nolaist zemāk, līmenis jānotur.