Cilvēcīgi izzina patiesību
«Vārda vislabākajā nozīmē Andris bija stingrs policists, cilvēks savā vietā, bet vienlaikus - ļoti cilvēcīgs,» stāsta Salas novada domes priekšsēdētāja Irēna Sproģe. «Viņam bija tikai mazliet pāri trīsdesmit, pavisam jauns, un mums pašvaldībā nav saprotams, kāpēc tāds liktenis. Visi viņu kā inspektoru ļoti cienījām. Ja nu par kādu to var teikt, tad Andris tiešām bija neuzpērkams.» Stāstot par kapteiņa Andra Znotiņa darbu savā darbavietā, kur Andris strādāja pēdējo pusotru gadu, Sproģes kundze pārdzīvo: «Kaut tikai nesen Jēzus vecumu sasniedzis, jau bija kapteinis. Spējīgs psihologs un rīkojās kā talantīgs diplomāts.»
Domes priekšsēdētājas balsī caur pieslēptajām skumjām vīd lepnums par cilvēku, kas pārzinājis Salas pagasta kārtību. Bijis pat kuriozs atgadījums - nesen sācis strādāt, kapteinis Znotiņš atklājis nelegālā alkohola tirdzniecības točku. Tas nebūtu nekas, bet pēc tam kolēģi brīnījušies, kā Znotiņam izdevies no točkas turētājas panākt rakstisku atzīšanos, ka kundze darbojusies «vismaz gadu». Esot runājis, skaidrojis, gluži vai apelējis pie jūtām, tomēr panācis, ka enerģiskā rūpala darbone atzīstas.
Atceroties sadarbību ar Andri, pašvaldības vadītāja stāsta, ka ar kārtību pagastā bijusi apmierināta, - ja Znotiņš gājis un runājis ar pagasta palaidniekiem, tad zinājusi, ka viss būšot atrisināts, - vai tās bija nesaprašanās ar suņu īpašniekiem vai dzērājiem. Pērnā gada nogalē, atzīmējot Policijas dienu, par labu darbu Salas novada dome nolēma pateikties saviem policistiem ar praktisku dāvanu. «Svinīgos apstākļos pasniedzām kapteinim Znotiņam un kolēģim iespēju doties apmaksātā ekskursijā pēc saviem ieskatiem!» atmiņas silda domes priekšsēdētāju. Dome paredzēja apmaksāt autobusu un degvielu ekskursijai, kur policisti vien vēlētos doties. Diemžēl kapteinis Andris Znotiņš kopā ar kolēģiem vairs nekad nebrauks.
Uzticams pārinieks
«Tas būtu bezcerīgi viņu uzpirkt. Pat varēja nemēģināt piedāvāt. Ar Andri neko nevarētu sarunāt. Nekad!» par Andri, piesardzīgi meklējot vārdus, stāsta viņa draugs kopš bērnudārza laikiem, Zemgales reģionālās pārvaldes Jēkabpils iecirkņa kārtības policijas nodaļas vecākais inspektors majors Rolands Bērziņš. Viņi abi gājuši kopā vienā bērnudārzā, tad mācījušies Jēkabpils 3. vidusskolā un vēlāk studējuši Policijas akadēmijā.
Andrim visu laiku būtiska bija nepieciešamība nostāties uz savām kājām - pēc tēva nāves agrā bērnībā viņu audzināja mamma, bet viņa nomira, kad dēls bija pusaudzis. Ne brāļu, ne māsu Andrim nav, tikai krustmāte cienījamos gados, bet, palicis viens pats, puisis izlēma nepadoties skaudrajai dzīvei. Nolēma strādāt, pelnīt. Sākumā aizgāja mācīties par dzelzceļnieku. Pastrādājis kādu laiku uz dzelzceļa, kādā sarunā ar draugu atzinās, ka laikam mainīšot arodu un arī vēloties būt par policistu. Izvēle bija liktenīga.
«Andrim bija divi mērķi, ko viņš savā dzīvē arī daļēji sasniedza. Ģimene un motocikls,» atceras Rolands. Abi divus gadus bija pārinieki. Vai tiešām viss notiek kā amerikāņu seriālos? «Jā! Tā arī notiek!» Rolands nelokāmi atsaucas. Pārinieks - tas nozīmē, ka abi visdažādākajās situācijās ir laba komanda. «Tas tiešām tā arī ir, ka tu uztici savu drošību, savu dzīvi un arī savu dzīvību. Kā iecirkņa inspektors viņš bija universāls kareivis, kuram jāmāk pilnīgi viss: jābūt gan lauku policistam, gan izmeklētājam, gan nepilngadīgo lietu inspektoram, gan jāpilda konvoja pienākumi.»
Lai atklātu noziegumu, reiz abi katrs no savas mājas, iepriekš nesarunājuši, devušies uz norādīto adresi. Nostrādājusi intuīcija - abi ieradušies reizē, vienā elpā.
Skolā spēlējot futbolu, Andris vienmēr bija laukumā, kustībā un vienmēr nostājās vājākā pusē, puiku karos aizstāvēja to, kuru citi skolasbiedri gribēja iekaustīt.
Izvirzīt augstus mērķus
Nevienam nav noslēpums, ka policistu algas ir mazas, bet Andrim ļoti gribējās piepildīt savu sapni par iespēju izjust brīvību. Domu par motocikla iegādi viņš auklēja ilgi. Pasakaina cena, bet alga tik liela, cik nu ir. Apzinoties policista algu, Znotiņš tomēr uzdrošinājās paņemt bankā kredītu. «Es nespēju iedomāties, kā viņš to gadu izdzīvoja, kad regulāri katru mēnesi maksāja kredītmaksājumu,» atzīstas Andra draugs un pārinieks.
«Viņš pat asinis nodeva, lai būtu nauda, godīgi nopelnītu savu motociklu. Ar pārdesmit latiem iztika.» Veselu gadu Andris bija tik disciplinēts, neatļāvās nekādu lieku tēriņu, lai tikai varētu brīvi traukties ar motociklu Cagiva Navigator. Dziesmiņa par policistiem un piecīšiem izraisīja kapteinī Znotiņā nepatiku.
Kad kapteinis Znotiņš novilka policista formu, uzvilka baikeru ādas jaku, viņš pārvērtās! Kopā ar sirdī brīviem jēkabpiliešiem bija kluba Brīvības gari biedrs. Brauca ar močiem. Reiz kādā kopīgā izbraucienā viņš visus pārsteidza, pagatavojot mielastu, tā ieguva niku - koks - kā kuģa pavārs. Kad bija izbraukājies ar Brīvības gariem, Andris baudīja un dzīvoja citā pasaulē - viņa hobijs bija daivings turpat Radžu ūdenskrātuvē -, vai uzvilka baltu linu kreklu un devās dejot tautiskās dejas.
Saudzīgi, maigi un trausli
Reiz Rolands draugam uzprasījis: «Andri, kad tu reiz apprecēsies? Draudzene taču tev ir!» Jā, viņš atbildējis: bet tikai tad, kad uzcelšu māju. Knapinādamies, tomēr nomaksājis kredītu par motociklu, Znotiņš nopircis nelielu namu Jēkabpilī. Bez ērtībām. Pats sācis māju atjaunot. Vienu brīdi sācis strādāt trijos darbos - valsts policijā un divās apsardzes firmās. Lai tikai varētu piepildīt savu sapni, lai varētu ievest savā mājā draudzeni, sevi nesaudzēja.
Krustmāte Andra aiziešanu pieņem, bet vēl nav apjautusi, ka faktiski šajā pasaulē paliek pilnīgi viena. Andris ļoti vēlējās ģimeni. Dace Vītola bija viņa draudzene, viņa lūdz līdzcilvēkus pasaudzēt viņu zaudējuma sāpēs. Maza un trausla sieviete lielām stirnas acīm klusē.
Kapteinis aizgāja bojā, pildot dienesta pienākumu - aizsargājot spēļu zāles Fenikss īpašumu. Malā nepalika, viņam trāpīja vairākas lodes. Tomēr kapteinis Znotiņš bija vairāk nekā simt tūkstošu vērts, saka jēkabpilieši. Diemžēl cilvēks neatdzimst no pelniem kā mītiskais putns Fēnikss.