Kāda ir sajūta, saprotot, ka pēc divpadsmit gadiem politikā jums nav izdevies atkārtoti iegūt vēlētāju uzticību? Vainojat sevi vai konjunktūru?
Es nedomāju, ka vēlētāji mani vairs negrib. Es sarakstā biju 25. vietā un pacēlos uz desmito. Tādēļ es vēlētājiem esmu ļoti pateicīga.
Nav grūti pēc tik ilga laika aiziet no politikas?
Nē. Esmu cilvēks, kurš ļoti pielāgojas pārmaiņām. Kad 55 gadu vecumā es pensionējos, ļoti viegli pārgāju uz jauno režīmu. Gandrīz gadu vēlāk es iesaistījos politikā šeit. Ja man būtu jāturpina būt politikā, es pat nezinu, vai to darītu. Tagad es esmu pieņēmusi lēmumu neturpināt. Politikā ir par daudz rutīnas. Tādēļ ir svarīgi, ka nāk jauna komanda.
Tad kādēļ jūs vispār startējāt 10. Saeimas vēlēšanās?
Tad mana meita ar znotu vēl bija šeit, un vispār - šis ir sarežģīts laiks, man šķita, ka varbūt vēl gribēšu kādu brīdi pacīnīties. Taču, kad man piedāvāja iet sarakstā, es uzreiz teicu, ka nekādā gadījumā necīnīšos par kādu vietu tajā. Augustā, kad mana ģimene atgriezās ASV, es tūlīt pateicu, ka aktīvi kampaņā nepiedalīšos. Tādēļ ir labi, ka viss ir beidzies tā, kā ir beidzies. Man būtu grūtāk, ja es būtu ievēlēta. Tad būtu negodīgi atteikties no mandāta.
Ar ko plānojat nodarboties ASV?
Man vispār ne ar ko nebūtu jānodarbojas, jo es jau pensionējos 55 gadu vecumā. Un domāju, ka esmu ārkārtīgi centusies visus divpadsmit gadus, ko biju politikā, esmu tiešām godprātīgi centusies veikt šo darbu. Būtu ārkārtīgi labi kādu laiku baudīt pensionāres dzīvi, baudīt savu māju un ģimeni, svinēt tādus svētkus kā Pateicības diena... man visus šos gadus ir bijusi sadarbība ar Nacionālās demokrātijas institūtu Vašingtonā, un viņi ik pa laikam piedāvā pastrādāt ar sievietēm no Tuvajiem Austrumiem, no Balkāniem. Ja tāds piedāvājums nāktu, tas būtu ļoti labi. ASV ir arī plašas mūžizglītības iespējas, un esmu domājusi, ka būtu jauki iemācīties spāņu valodu.
Vai, esot politikā, jums ir nācies pieņemt kādu lēmumu, par kuru jums tagad ir kauns?
Ieejot politikā, turklāt tādā sistēmā, kāda ir Latvijā, ir jāsaprot, ka absolūta principialitāte nekad nebūs iespējama. Ja gribi būt absolūti, simtprocentīgi principiāls cilvēks, neej politikā.
Mana sarkanā līnija bija nedarīt neko, kas ir klaji nelikumīgi, neatbalstīt neko, ko varētu vērtēt kā valsts izzagšanu. Bet mūsu politiskajā sistēmā ir jāpaļaujas uz saviem kolēģiem. Es galvenokārt strādāju ar ārlietu jautājumiem, nekad neesmu strādājusi ne Tautsaimniecības, ne Budžeta komisijā. Tikai tad, ja no kāda uzzināju, ka tiek bīdīts kaut kas aizdomīgs, nebalsoju. Es vairākkārt nebalsoju tā, kā citi mani kolēģi no TP frakcijas. Piemēram, neesmu balsojusi par tā saucamajiem drošības likumu grozījumiem.
Taču personiski sāpīgākais man šķiet Abrenes jautājums. Protams, es nobalsoju par, es uzstājos debatēs un skaidroju, kāpēc balsoju par. Tas bija tādēļ, lai noņemtu šo jautājumu no Latvijas politiskās darba kārtības. Taču sirds dziļumos es domāju, ka mēs šo jautājumu varējām arī nekustināt, atstāt visu, kā bija.
Konfliktsituācijas starp jums un TP vadību iezīmējās jau ap 2000. vai 2001. gadu. Kādēļ jūs tolaik neaizgājāt no TP?
Man ir daudzi mīļi kolēģi TP. Varu minēt, piemēram, Ēriku Zommeri, Oskaru Spurdziņu, arī Ati Slakteri, kurš jau no paša sākuma vienmēr bija ļoti atbalstošs pret mani. Šķēle ar mani manipulēja, izmantoja mani kā ārzemju latvieti, neturēja nevienu solījumu, kas sākotnēji tika dots. Tikai pateicoties Slakterim, es varēju strādāt kā parlamentārā sekretāre Ārlietu ministrijā, varēju vadīt Ārlietu komisiju. Tikai tā draudzības sajūta, kas bija TP frakcijā, mani noturēja partijā.
1998. gadā TP jūs nosauca par savu Valsts prezidenta amata kandidāti. Tā bija daļa no izmantošanas?
Es tomēr gribētu uzsvērt pozitīvo. Es dažreiz saku, ka es veicu kampaņu, bet vēlēšanās uzvarēja Vaira Vīķe-Freiberga. Es piekritu kandidēt, zinot, ka TP nav pietiekami daudz balsu, bet es apzinājos, ka tas sekmēs manu atpazīstamību. Pēc tam es Šķēlem pateicu, ka gājiens ar prezidentūru ir pēdējais, kad ar mani manipulē bez manas zināšanas. Bet laiku pirms prezidenta ievēlēšanas es atceros ar prieku. Mēs braucām pa visu Latviju - izbraukājām krustu un šķērsu, satiku brīnišķīgus cilvēkus.
Cik liela nozīme tajā, ka nekļuvāt par Latvijas vēstnieci ANO, bija faktam, ka tolaik bijāt TP biedre?
Gandrīz nekāda. Tas bija tikai un vienīgi Valsts prezidenta Valda Zatlera lēmums. Pirmajā reizē Zatlers teica, ka viņam ir jāapsver šī lieta, bet pēc tam pateica apmēram tā: man ir laba ziņa man un slikta ziņa jums. Viņš vēlējās atbrīvoties no sava kancelejas vadītāja, un labākais veids esot iecelt viņu par vēstnieku ANO. Tā bija Zatlera personiskā iegriba. Visvairāk visā tajā procesā man nepatika tas, ka viņš sabiedrībai ne tikai neteica patiesību, bet aizbildinājās ar manu politisko piederību, to, ka mans vārds ir izskanējis publiski.
Kādēļ savulaik spīdošais politiskais projekts ar nosaukumu TP zaudēja uzticību?
Tāpēc, ka tas patiešām bija projekts. Tas bija projekts šaurai cilvēku grupai. Tā mērķis bija lobēt šo cilvēku ekonomiskās intereses, nevis strādāt lielajam projektam - Latvijas tautai un valstij. Lēmēju grupa bija ļoti šaura. Man ir ļoti lielas bažas arī par to, kas tagad notiek. Nenotiek spēle ar atklātām kārtīm, un lēmēji nav tie, kam būtu jābūt. Tie, kas bauda tautas uzticību, ir ievēlēti parlamentā.
TP man nebija pieņemama arī milzīgā augstprātība, ko varējām vērot pēc Kalvīša otrreizējas apstiprināšanas. Tā nedrīkst būt, ka ir absolūta nevēlēšanās ieklausīties ne frakcijā, ne tautā. Un vēl - es jau gadu pēc TP uzvaras 7. Saeimas vēlēšanās kongresā norādīju uz nepareizo kadru politiku. Tā ir bijusi graujoša. Vienmēr nepareizie cilvēki ar nepareizo kvalifikāciju tika likti augstākajos amatos.
Jūsuprāt, Vienotība spēs saglabāt to uzticības mandātu, ko ieguva 10. Saeimas vēlēšanās?
Nē, absolūti ne! To var salīdzināt ar situāciju, kas notika ar Obamu. Kad viņu ievēlēja, gan amerikāņi, gan pārējā pasaule gaidīja milzīgas pārmaiņas. Viņam bija milzīgs uzticības kredīts, bet es uzreiz teicu, ka viņš ne mūžam nespēs īstenot to, ko no viņa sagaida.
Latvijā ir identiska situācija ar Vienotību - vara un visas iespējas ir noliktas pie Dombrovska kājām. Dombrovskis uzvarēja šajās vēlēšanās, un viņam ir milzu uzticības kredīts gan šeit, gan ārzemēs. Bet jautājums ir par politisko kultūru, kur galvenais ir nevis personiskās ambīcijas, bet valsts intereses. Un mēs redzam, ka orientēšanās uz šādu politisko kultūru sāk izzust. To var redzēt komentāros, kas nāk no Vienotībā esošām partijām, no citiem, - kā tiek drupināta šī uzticība. Es arī uzskatu, ka topošajai koalīcijai nav to 55 deputātu balsu...
Jūs skeptiski raugāties uz ZZS?
Nē, es skeptiski skatos uz Vienotību. Bet es noteikti negribētu, ka mans pareģojums piepildās. Latvijas valsts ir pelnījusi labu pārvaldību, labus, godīgus un centīgus politiķus un valdību, kas nostrādā četrus gadus.
Kādēļ jūsu ģimene nolēma atstāt Latviju?
Viņi ļoti negrib, ka par viņiem runā. Es varbūt varētu to pārvērst vēlējumā, un tas būtu: lai Latvija būtu vienlīdzīgu iespēju zeme arī latviešiem, kas nerunā krievu valodā, lai Latvija būtu vienlīdzīgu iespēju zeme tiem, kas nav «savējie». Es ceru, ka Latvija būs vienlīdzīgu iespēju zeme arī tiem, kam ir jācīnās ar birokrātiju un aiz kuriem nestāv neviena ietekmīga persona. Tas ir arī attieksmes jautājums, ko neviens nesaprot, runājot par tiem daudzajiem tūkstošiem, kas ir aizbraukuši no Latvijas. Visi domā, ka viņi atgriezīsies, kad būs lielākas algas un vairāk darbvietu. Bet tas nav galvenais. Galvenais ir, lai šī būtu ne tikai pilsoniska sabiedrība, bet arī labestīga sabiedrība. Tas ir mans novēlējums.