«Nav noslēpums, ka ikviens uzņēmējs vēlas savu ražojumu izcelt citu produktu vidū, tādēļ produkta iepakojumu veido pēc iespējas pamanāmāku - parasti uz produktiem redzams gan uzņēmuma nosaukums, gan produkta nosaukums, gan cita informācija, kas norāda uz produkta kvalitāti,» situāciju raksturo juriste Rūta Olmane, kura specializējusies intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā.
Pamatojoties uz Latvijā pastāvošo Eiropas Savienības (ES) līmeņa regulējumu ražojumu iepakojumam, «precēm, kas ir Ekonomikas ministrijas kompetencē esošajās jomās, lielākoties nav noteiktas specifiskas prasības attiecībā uz iepakojumu, kā arī izmēru, formu, krāsu un tamlīdzīgi. Taču mūsu kompetences robežās ir arī atsevišķas jomas, kurām noteiktas specifiskas prasības attiecībā uz marķējuma izvietošanu uz preces vai tās iepakojuma,» norāda Ekonomikas ministrijas pārstāve Evita Urpena un piebilst, ka «attiecībā uz preču marķējumu vispārīgās prasības patērētājam sniedzamajai informācijai noteiktas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā.»
Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) nav saņēmis tādas patērētāju sūdzības, kas būtu saistītas tieši ar preču vizuālo identitāti iepakojuma jēdziena izpratnē, informē PTAC pārstāve Vineta Ore.
Iebilst pret vienādošanu
«Par to, vai Latvijā vajadzētu ieviest standartizētu iepakojumu pat, piemēram, alkoholam, tabakai un ne īpaši veselīgām pārtikas precēm, es domāju, ka visdrīzāk nē,» apgalvo Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš. Savu viedokli pamato, sakot, ka «papildus prasības vienmēr nozīmē arī papildus izmaksas uzņēmējiem».
J. Endziņš arī uzsver, ka, pat neņemot vērā saspīlējumu ES un Krievijas ekonomiskajās attiecībās, «Latvijā tautsaimniecība neaug tik strauji, kā mēs gribam. Demogrāfiskā situācija ir drūma. Paskatieties, cik daudz cilvēku atstājuši mūsu valsti! Esmu dzirdējis, ka pēc dažiem statistikas datiem aizbraucēju skaits ir ne jau viens, bet daudzi cilvēki dienā. Turklāt šie cilvēki atstāj mūsu valsti ne jau tāpēc, ka viņus neapmierina veloceliņu pārklājums Latvijā vai mūsu valsts klimats, bet tāpēc, ka Latvijā nevar nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai apmierinātu savas finansiālās prasības. Loģiski būtu, ka valstiskā mērā tiktu domāts par to, lai Latvijā darbotos pēc iespējas vairāk uzņēmumu, kuros ir labi apmaksātas darba vietas. Tomēr tā vietā, lai valsts mērogā domātu, kā tautsaimniecības izaugsmi kāpināt, tiek strādāts pilnīgi citā virzienā, izplānojot dažādus ierobežojumus uzņēmumiem.». Tādēļ, pēc J. Endziņa domām, «iepakojuma jautājumi būtu atstājami katra uzņēmuma paša ziņā, lai uzņēmumi izpaužas, kā vēlas, jo iepakojuma standarti radītu papildu izmaksas pilnīgi visiem.» LTRK vadītājs arī norāda - LTRK nostāja ir, ka «obligātajām prasībām, ko valsts uzliek uzņēmējiem, vienmēr jābūt samērīgām ar to mērķi, ko valsts grib sasniegt. Ja vienā svaru kausā ir prasības, tad otrā svaru kausā jābūt ieguvumiem, ko valsts no šādām prasībām saņem. Ja otrā svara kausā atsvars, respektīvi, ieguvumi neveidojas, tad nav jēgas ieviest jaunas prasības uzņēmējiem».
To, ka nav nepieciešamas stingrākas standartizētas prasības iepakojumiem, uzsver arī Latvijas Tirgotāju asociācijas (LTA) prezidents Henriks Danusēvičs.
«Nedomāju, ka normatīvajos dokumentos vajadzētu noteikt, ka ražotājs nedrīkst ražot, piemēram, tādu pudeli, kāda pēc dizaina liekas pievilcīga, un kāda, pēc ražotāja domām, patiktu pircējiem un arī tehniski atbilst ražošanas līnijai,» teic H. Danusēvičs.
LTA prezidents gan atzīst, ka tirgotājam ir svarīgi, lai, piemēram, «veikala piena plauktā var ielikt visas piegādātās piena paciņas, lai nebūtu tādas piena pakas, kuras būtiski atšķiras no vidējā piena pakas lieluma, jo, ja preces lielums neatbilst vidējam ierastajam un preces īsti nevar izvietot veikala plauktā, tad palielinās izvietošanas izmaksas».
Veikalu tīkla top! līdzīpašnieks Edvīns Bergmanis savukārt bilst, ka arī atšķirīga lieluma piena paciņas un citi atšķirīga lieluma produkti veikalniekiem milzīgas problēmas nerada, un «ja vajag, mēs veikalu plauktos sakrāmējam un turpmāk sakrāmēsim arī dažāda lieluma preces».
Arī E. Bergmanis iebilst pret iepakojuma standartizāciju un norāda, ka ar standartu ieviešanu aizrauties nevajag, jo «pat ES mērogā dzirdēts pat par absurdu vienādošanu un standartiem». Cits jautājums gan ir par nosacījumiem, kādai informācijai par preces sastāvu uz iepakojuma jābūt labi pamanāmai un skaidri saprotamai, jo pircējs ir «tiesīgs zināt, kāds ir preces sastāvs un kāds ir derīguma termiņš,» akcentē veikalu tīkla top! līdzīpašnieks.
«Uz preces jābūt informācijai valsts valodā, un burtiem jābūt tik lieliem, lai pircējs varētu visu normāli izlasīt. Turklāt ir preces, kuras nevajag žēlot, respektīvi, tās preces, kas cilvēkiem ir kaitīgas. Ja cilvēks gatavs sevi bendēt smēķējot, tad risks jāparāda ar iespaidīgu brīdinājumu uz cigarešu paciņas. Ja uz cigarešu paciņas būs labi pamanāms brīdinājums, varbūt līdzcilvēki smēķētājam vairāk aizrādīs,» uzskata E. Bergmanis.
Pēdējo gadu laikā cilvēki arvien lielāku uzmanību pievērš informācijai par preces sastāvu, tādēļ šobrīd ražotāji uz iepakojuma cenšas īpaši izcelt to, ka «preces ražošanā nav izmantotas mākslīgās krāsvielas un E vielas un ka produkts nesatur glutēnu vai satur īpaši daudz šķiedrvielu,» secinājusi Rimi Latvia pārstāve Dace Valnere.
Ietekmē pircēju izvēli
Vērtējot preces vizuālās identitātes (arī iepakojuma) nozīmi pārdošanā, H. Danusevičs uzsver, ka «pircējs izvēlas preces pēc kvalitātes, pēc cenas, pēc uzticības kādam konkrētam produktam, nevis tikai pēc preces izskata».
To, ka iepakojums ir viens no faktoriem, kas ietekmē preces iegādes izvēli, taču noteikti nav visbūtiskākais iemesls, ievērojis arī Maxima Latvija pārstāvis Jānis Beseris. Viņš gan atzīst, ka «produkta iepakojums un tā vizuālais noformējums ir gana svarīgs, piemēram, tirgū piedāvājot jaunu produktu, tam jābūt pamanāmam un vizuāli saistošam. Turpretī jau esoša produkta iepakojuma maiņas gadījumā īpaši būtisks ir tieši produkta nosaukums, lai to varētu atpazīt arī jaunajā izskatā».
Savukārt D. Valnere ir pārliecināta, ka «pircēju izvēli, iegādājoties preces, ietekmē gan preces cena un tās kvalitāte, gan izvietojums veikalu plauktos, un noteikti arī vizuālais izskats, tajā skaitā iepakojums. Piemēram, Rimi privātās preču zīmes kūpinātajai Salami desai bija necaurspīdīgs iepakojums, bet tad, kad iesaiņojums tika mainīts uz caurspīdīgu, tā, lai pircēji tam cauri var redzēt pašu produktu, pieprasījums pēc šīs desas pieauga par aptuveni 50%. Vēl viens piemērs - Fruitland burkānu nektāra stikla pudelēs etiķete sākotnēji bija klasiska un atturīga. Tā kā šis dzēriens pārsvarā tiek pirkts bērniem, dizains tika izveidots vizuāli košāks, piemērotāks tieši bērniem, un tā pārdošanas apjomi ievērojami pieauga.»
Vairāki Dienas aptaujātie iedzīvotāji atzina, ka preces iepakojuma vizuālais izskats minimāli ietekmē izvēli pirkt vai nepirkt jau pazīstamas preces, bet iepakojumam ir būtiska nozīme, lai piesaistītu uzmanību jaunai, iepriekš veikalu plauktos nemanītai precei, vai arī tieši pretēji - liktu jauno preci novērtēt kā ne īpaši pievilcīgu.