Nupat internetā redzēju video, kur, īpašā veidā pārgriežot un pārbīdot šokolādes gabaliņus, redzams, ka trīs var būt arī mazāks par divi. Žēl, ka to nevar ielikt avīzē, bet tas ļoti labi raksturo to sajūtu, kāda man ir šobrīd, raugoties uz izglītības jomu. Mēs it kā esam pārmaiņu procesā, ministrija sola, ka būs cits plāns un cits modulis pedagogu darba apmaksai, bet tie moduļi ir tik neskaidri un aptuveni, ka joprojām ir ļoti lielas bažas, kādas būs šīs reformas. Visu uzzinām pēdējā brīdī. Piemēram, tikai tagad, īsi pirms septembra, mums pavēsta, ka direktori un viņu vietnieki drīkst strādāt mazāku kontaktstundu skaitu. Bet mums savs darbs jāplāno! Piemēram, man vislielāko gandarījumu sagādā darbs ar skolēniem, tādēļ mācīšu arī latviešu valodu un literatūru 10. klases skolēniem.
Tajā pašā laikā skolotāji - kā vienmēr - gaida 1. septembri un ir priecīgi atgriezties skolā, jo pedagoga darbu uztveram kā misiju. Šajā kontekstā, manā uztverē, tās ir divas dažādas lietas: darbs, ko darām, un atalgojums par to.
Ko jūs kā skolas direktore šajā laikā gribētu dzirdēt no ministrijas?
Apmēram to pašu, ko mūsu skolas skolotāji, visdrīzāk, sagaida no manis kā vadītāja, - iegūt apstiprinājumu, pārliecību, ka ejam pareizo ceļu, skaidrību, kādas ir nākamā gada prioritātes, mērķi skolā, pilsētā, valstī, iegūt pozitīvas emocijas, jaunas idejas savam darbam, ko dot tālāk saviem skolēniem. Visi taču gaida, lai mēs 1. septembrī smaidoši ieietu klasē, apliecinot bērniem, cik ļoti tos gaidījām. Ar šādu pieeju gatavojos pedagoģiskās padomes sēdei pagājušajā nedēļā.
Teicāt, ka skolotāji dzīvo ar misijas apziņu. Vai arī jaunie?
Man negribētos spriest pilnīgi abstrakti. Varu balstīties uz savu pieredzi. Mūsu skolā strādā ļoti daudz jauno pedagogu, par tiem man bažu nav. Šajā gadā skolā strādās arī pieci Iespējamās misijas skolotāji. Ļoti motivēti darbam, uzlādēti, visu vasaru gatavojušies, viņi nāk ar ļoti pozitīvu lādiņu. Cita lieta - cik daudz jauniešu vispār vēlas iet mācīties par skolotājiem situācijā, kāda valstī ir šobrīd. Diemžēl par pedagogiem ne vienmēr aiziet mācīties gudrākie un spējīgākie skolēni. Protams, ir tādi, kuriem tas ir aicinājums, kuru vecāki ir pedagogi un kuri zina, ka grib iet šo ceļu. Bet problēma, ka daudzi vairs nevēlas šo profesiju.
Krities prestižs?
Tas noteikti ir krities. Nav vairs tie laiki, kad trīs viscienījamākās profesijas bija mācītājs, dakteris un skolotājs. Un tur ir jāizdara attiecīgi secinājumi. Varbūt jāuzņem par pedagogiem ne kurš katrs, kas atnāk un saka: es varu maksāt, ļaujiet mācīties. Jābūt stingrākai atlasei. Kā Somijā. Viņi augstskolā ieviesa ļoti lielu konkursu, lai varētu mācīties par pedagogu, uzņēma labākos, un pēc tam tiem skolotājiem daudz vairāk uzticējās - viņus nevajadzēja tik bezgalīgi kontrolēt. Man šķiet, tas ir pareizais ceļš - nevis daudzajām institūcijām bezgalīgi kontrolēt pedagogu darbu, bet atsijāt un uzņemt tos patiešām labākos un uzticēties viņiem.
Izglītības jomu nemitīgi reformē. Kā tas ietekmē darbu?
Mēs visu laiku dzīvojam nesakārtotā un nesaprotamā gaisotnē. Ļoti daudz runājam par reformām, bet to patiesībā nav. Visu laiku pedagogiem tiek radīta trauksmaina un stresaina vide, un tā neko labu nedod. Un tajā pašā laikā mans kā skolas direktores pienākums ir mēģināt to stabilitātes vidi radīt skolā, lai pedagogi justos labi.
Kādreiz lepojāmies, ka mums ir visizglītotākā sabiedrība bijušās padomju savienības teritorijā. Kā tagad ir ar jauniešu konkurētspēju?
Ļoti atšķirīgi, taču kopumā šodienas jaunieši ir daudz pašpārliecinātāki, mērķtiecīgāki, atvērtāki tādā ziņā, ka viņi daudz skaidrāk zina, ko grib. Ļoti daudzi izvēlas braukt prom, nevis studēt tepat Latvijā. Ir, kas ļoti labi mācās, bet ir arī tādi, kas vidusskolā novelk laiku, jo neredz jēgu mācībām, iet skolā, jo vecāki liek. Samērā liels procents ir tādu, kas pamet skolu, to nebeiguši. Ir tādi, kas sociālo apstākļu dēļ spiesti paralēli mācībām strādāt. Kādreiz tā nebija, un tas nav nekas labs, ja grib mērķtiecīgi mācīties.
Kādreiz vidusskolu beidza visi, nesekmīgo nebija, gandrīz visi arī iestājās augstskolā. Ceļš bija ļoti skaidrs. Tagad katrs var izvēlēties savu. Tikko es izsniedzu sertifikātu puisim, kurš grib kļūt par dīdžeju. Tā ir viņa aizraušanās, viņš ir pierādījis sevi tajā apritē, nejūt nepieciešamību studēt tālāk.
Kādreiz daudzi izvēlējās profesionālo izglītību.
Šobrīd ministrija daudz par to domā un runā, ka ar laiku jāpanāk, lai 50% mācās vidusskolā un ģimnāzijā, 50% - profesionālajā izglītības iestādē. Jā, kādreiz šo mācību iestāžu tīkls bija ļoti plašs, bet es domāju, ka šobrīd profesionālā izglītība joprojām ir sakārtošanas stadijā. Arodizglītība ir nepieciešama, taču valstij nav īsti skaidrs, kurām profesijām mums patiesībā būtu skolēni jāgatavo. Un tas ir objektīvi, jo dzīve attīstās ļoti strauji un nevar paredzēt, ko darba tirgus prasīs pēc gadiem, kad tagadējie pirmklasnieki beigs 12. klasi. Līdz ar to skolā liela uzmanība jāvelta vērtībizglītībai. Lai jaunietis pats pēc tam spēj izvēlēties un saprast, ko vēlas dzīvē un ko viņam vajag.
Skolas ir ļoti dažādas. Gan tādas, uz kurām ir milzīgi konkursi, gan tādas, kuras izmisīgi cenšas nokomplektēt minimālo skolēnu skaitu.
Tās ir sekas modelim, ka nauda seko skolēnam. Tas izkropļoja sistēmu, motivējot par katru cenu piesaistīt vienalga kādu skolēnu. Netālredzīga pieeja, jo, manuprāt, katrai skolai tomēr jāatrod sava niša. Te ir arī jautājums par kvalitāti - cik lielā mērā ievēro vienotus kritērijus, vērtējot katru skolēnu. Ja viņam iet grūti un meklē skolu, kura viņu paņems un kurā varēs būt sekmīgs, jautājums, kas tālāk notiks centralizētajos eksāmenos? Agri vai vēlu viss atnāks atpakaļ. Līdz ar to šo modeli noteikti vajadzēja pilnveidot.
Protams, ir starpība, vai tu strādā ar desmit skolēniem klasē vai trīsdesmit diviem. Bet, no otras puses, jāņem arī vērā, kāda ir darba kvalitāte, kāda ir skolēna izaugsme un vairāki citi kvalitātes rādītāji. Un saskaņā ar to jāveido finansēšanas modelis. Bet piešķirt naudu, tikai vadoties pēc skolēnu skaita... Tam taču ir arī objektīvs iemesls - ir daudz mazu skolu laukos, kur vairs nav iedzīvotāju un skolēnu skaits nemitīgi rūk. Tur ir vajadzīga ļoti liela pedagoģiskā meistarība - strādājot mazajās klasēs, daļa metodikas nav izmantojama - nevar organizēt diskusijas, strādāt darba grupās.
Varbūt jāievieš koeficientu sistēma - jo tālāk no centra, jo lielāka alga -, lai motivētu strādāt arī perifērijas skolās?
Tas būtu taisnīgāk. Ministrija gan labo iepriekš pieļauto kļūdu tādā ziņā, ka ir finansēšanas koeficienti - skolām, kurās mācās līdz simtam skolēnu, koeficients ir nevis 0,75, bet 1. Tad piešķirtais finansējums ļaus skolām noturēties, izdzīvot. Bet tas nav risinājums ilgtermiņā.
Tiek runāts par jaunu atalgojuma modeli - pēc nostrādātajām stundām.
Kaut esmu ministrijas darba grupā un zinu, kā tas top, es nesaredzu, kā to iespējams ieviest. Grozies, kā gribi, pedagoga darbs nebūs ieliekams tajās 36 vai 40 stundās. Ja mēs sāksim regulēt pedagogu darbu šādā veidā, baidos, ka noplaks arī viņu entuziasms doties pārgājienos, ekskursijās, rīkot klases vakarus, daudzās sarunas ar vecākiem un tā tālāk.
Noskanēs zvans, būs jāpārtrauc strādāt, citādi vēl pārmetīs darba likumdošanas pārkāpumu?
Tāds, kurš līdz ar zvanu aizver aiz sevis durvis, nav īsti skolotājs. Ja es, piemēram, esmu klases audzinātāja, tad tas ir uz mūžu. Manas pirmās audzināmās klases pieteikušās katru gadu 1. septembrī nākt ciemos pie manis, jo es esmu viņu klases audzinātāja.
Un arī gaidīt, ka katrs direktors katrā skolā katram skolotājam noteiks viņa konkrēto darba aprakstu un darba stundas... Man skolā strādā 95 skolotāji, tiem visiem katru gadu noteikt, kas katram konkrēti jādara, un, nedod dievs, es kaut ko izlaidīšu... Ļoti baidos no pārliekas birokrātijas visā šajā procesā.
Kāpēc ir tā, ka visas problēmas ap izglītības jomu aktualizējas tieši pirms jaunā mācību gada sākuma?
Šis ir pirmais gads pēc ilgiem laikiem, kad ministrija patiešām ir aprēķinājusi un jau laikus sadalījusi finansējumu pašvaldībām. Bet tas, ka visi jauninājumi lielākoties nāk pašās augusta beigās, tas, ka pietrūkst stabilitātes, pedagogi dzīvo visu laiku kaut kādu pārmaiņu procesā, tas tiešām visai tipiski. Es negribētu kritizēt ministrijas darbu, tur cilvēki noteikti strādā, domā un noteikti arī grib, lai pedagogi dzīvotu labāk, saņemtu adekvātāku atalgojumu, bet kaut kas tur nav...
Nav kārtībā pašā sistēmā?
Es, piemēram, varu salīdzināt, kā strādā Kultūras ministrijas darba grupas. Darbojos Nacionālajā kultūras padomē un divās darba grupās. Redzu, cik profesionāli, precīzi tiek gatavotas sēdes. Detaļās līdz sīkumiem, ar prezentācijām. Un vienlaikus ar bažām raugos, cik pavirši strādā darba algas modeļa veidošanas grupa Izglītības un zinātnes ministrijā. Mēs sanākam ļoti daudzi cilvēki uz īsu laiku - stundu piecpadsmit -, tas ir tāds pārskrējiens, ātrā informēšana. Un arī darbs tik lielā grupā, kur mēs sanākam ļoti daudz cilvēku no dažādām sfērām, nav iespējams. Faktiski sanāk procesa imitācija. Varbūt starplaikos cilvēki strādā, vēlreiz saku, es negribu viņus īpaši kritizēt, bet tas darbs nav redzams. Kaut arī uzstādījumi sākumā bija, ka būtu jārunā par izglītības kvalitāti, vērtēšanu un tā tālāk.
Varbūt vaina biežajā ministru maiņā, kam spiests pielāgoties arī viss ministrijas aparāts? Tagad turklāt vēl vēlēšanu laiks.
Jā, katrs ministrs nāk ar kaut ko savu. Ja varētu salikt kopā to labāko no visiem, varbūt būtu ideāls, kas nepieciešams. Pēctecības nav, un nav sistēmiskas pieejas. Iepriekšējais ministrs promejot, piemēram, nesaskaņojot ne ar vienu no sociālajiem partneriem, paspēja panākt Ministru kabineta noteikumu pieņemšanu par obligātu centralizēto eksāmenu ieviešanu kādā no eksaktajiem priekšmetiem - fizikā vai ķīmijā. Tas bija ļoti negaidīti, kaut arī visu laiku gājām uz to, ka eksāmens kā kontroles forma nav tas, kas motivē skolēnu mācīties fiziku vai ķīmiju. Bet kāds acīmredzot bija ļoti uz to uzstājis, un ministrs izmantoja iespēju promejot vēl to panākt. Tagadējā ministre visu laiku mēģina skaidrot, ka šis lēmums bijis pārsteidzīgs, vēl par to diskutēsim, runāsim...
Bet lēmums taču ir spēkā!
Spēkā ir, bet līdz eksāmeniem vēl ir laiks, un nekur nekas nav iekalts tā, lai nemainītos. Drīzāk bija jādomā, kā skolām sadarboties ar augstskolām, atvērt to durvis talantīgiem jauniešiem, radīt pieejamību augstskolu laboratorijām, motivēt, radīt interesi. Un vēl daudz vairāk jādomā par to, kā sagatavot pedagogus, kas mācīs fiziku un ķīmiju. Jo nav jau arī mācībspēku - aizies vecā paaudze, nav kas nāktu vietā.
Fizikas un ķīmijas skolotājus vairs nesagatavo?
Tas ir vēl viens problēmu loks. Kad es, piemēram, beidzu augstskolu, ieguvu filologa un vienlaikus latviešu valodas un literatūras pasniedzēja izglītību. Tagad ķīmijas fakultātē mācās ķīmiju. Ja pats students vēlas vēlāk strādāt par pedagogu, pašam jāmaksā un papildus jāmācās pedagoģija. Tas ir viens variants. Otrs - var iet studēt pedagoģiju un tad kādu priekšmetu piemācīties klāt. Kas, manuprāt, īpaši eksaktām zinātnēm, ir nonsenss. Domāju, ir jābūt valstiskai programmai ķīmijas un fizikas skolotāju gatavošanai. Tas ir jautājums par pedagogu sagatavošanas kvalitāti.
Varbūt ir kādas alternatīvas?
Redzu, kā strādā Iespējamā misija, gatavojot skolotājus no to vidus, kuri nav pedagogi pēc izglītības. Misija divus gadus ar viņiem strādā, tas darbs ir ļoti kvalitatīvs, tagad, paldies dievam, būs Ministru kabineta noteikumi, kas šo mācību laiku ļaus pielīdzināt pedagoģiskās izglītības iegūšanai. Ja vēlēsies, pēc tam varēs palikt strādāt skolā, un ir zināmi arī veiksmīgi piemēri, kad Iespējamā misijā iesaistītie vēlāk kļūst par skolu vadītājiem. Es domāju, ka tas ir ļoti svētīgi. Iespējamā misija pacēlusi ļoti augstu latiņu - viņiem ir liela atlase, ir no kā izvēlēties. Mūsu skolā jau vairākus gadus ir ļoti laba sadarbības pieredze, redzam, ka šie cilvēki atnāk gan ar idejām, gan enerģētiku, svaigu domu pienesumu skolā. Tas uzlādē arī citus.