Tas droši vien būtu jājautā AT priekšsēdētājam. Zināmā mērā es pats apzināti centos ātrāk rosināt diskusiju par to, kā tiek izvirzīts ģenerālprokurora amata kandidāts, lai šis process būtu pēc iespējas publisks. Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka likumā nav precīzi noteikta ģenerālprokurora amata kandidāta izvirzīšana - tur tikai ir pateikts, ka par kandidātu var virzīt prokuroru vai tiesnesi ar attiecīgu stāžu. Viss pārējais ir nezināms. Ir pareizi, ka ģenerālprokuroru izvirza AT priekšsēdētājs, bet slikti, ka nav skaidrs, kā AT priekšsēdētājs līdz šim kandidātam nonāk.
Tā diskusija, kas notikusi publiskajā telpā, ir konstruktīva?
Brīžiem. Varbūt īstā diskusija vēl ir priekšā - manas pilnvaras ģenerālprokurora amatā beidzas 11.maijā. Kaut kādas diskusijas ir notikušas, ir pavīdējusi ideja, ka ģenerālprokurora izvirzīšanā kādu lomu varētu piešķirt Tieslietu padomei.
Tagad Saeimā ir deputāti, kuri neoficiālās sarunās apgalvo, ka izjūt spiedienu saistībā ar J.Maizīša pārapstiprināšanu un tādēļ esot gatavi balsot pret. Kādēļ kādam varētu būt pretenzijas pret jūsu pārvēlēšanu?
Man grūti teikt. Es ne oficiāli, ne neoficiāli neesmu šādu sarunu dalībnieks. Es nekādi nevaru ietekmēt kāda deputāta viedokli. Tas, kas tiek runāts politiķu vidē vai tur, kur Latvijā šīs lietas tiek lemtas, man ir svešs.
Kādēļ Saeima noraidīja ideju, ka ģenerālprokuroru amatā varētu apstiprināt atklātā balsojumā?
Tajās valstīs, kur ģenerālprokurors tiek apstiprināts, balsojot parlamentā, tiek izmantoti gan atklāti, gan slēgti balsojumi. Grūti teikt, kā ir pareizāk. Varu tikai teikt, ka pat tad, ja atklātā balsojumā kāds deputāts būtu balsojis pret mani, es noteikti nekādi nevērstos pret šo deputātu. Manuprāt, tā ir pārāk vienkāršota pieeja. Nonākot situācijā, ka kāds deputāts, kurš balsojis par mani, ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, manu attieksmi noteikti neietekmētu fakts, ka viņš kādreiz ir atbalstījis manu apstiprināšanu.
Virsprokuroru sanāksmē jūs veltījāt kritiku gan kriminālpolicijas, gan Finanšu policijas (FP) darbam. Kādēļ?
Fakts ir tāds, ka FP krājas ļoti daudzas neizmeklētas lietas par izvairīšanos no nodokļiem un ir jāmeklē kāds risinājums. FP, tāpat kā citās iestādēs, ir gan pozitīvi, gan negatīvi rezultāti. FP ir ķērusies klāt lielākiem noziedzīgiem nodarījumiem, bet problēma ir tā, ka kriminālprocesi tiek sākti, bet resursi ir nepietiekami, lai šīs lietas nonāktu līdz kriminālvajāšanai un tiesai.
Tad bažas ir par to, ka policijas kapacitāte ir nepietiekama?
Noteikti. Arī par kadru mainību un nepietiekamu atalgojumu, kas noteikti neveicina izmeklēšanas kvalitāti.
Šie faktori skar arī prokuratūru - bieži pavīd ziņas, ka kāds bijušais prokurors ir uzņemts advokatūrā.
Jā, pēdējie divi mēneši liecina par divām tendencēm. Prokurori pensionējas, jo nav materiāli ieinteresēti darbu turpināt. Citi meklē labāk atalgotu darbu, iet un kārto eksāmenus advokatūrā. Vairāki kolēģi jau ir aizgājuši, un tas neapšaubāmi ir zaudējums prokuratūrai un arī sabiedrībai kopumā, ja pieredzējuši prokurori pāriet darbā otrā pusē. Tas nozīmē, ka viņi vairs neuzturēs apsūdzības, bet gan mēģinās tās apstrīdēt.
Satversmes tiesas spriedums par tiesnešu algām lielā mērā attiecas arī uz prokuroru algām. Vai diskusija, ko izraisījis šis spriedums, zināmā mērā nediskreditē tiesu varu?
Prokuroru algas ir procentuāli piesaistītas tiesnešu algām, tajā skaitā mana alga ir noteikta procentuāli no AT priekšsēdētāja algas. Lai izpildītu Satversmes tiesas spriedumu, nākamā gada budžetā prokuratūrai papildus būtu nepieciešami 11 miljoni latu - būtībā prokuratūras budžets ir jādubulto. Var jau diskutēt par to, cik tas ir iespējami un taisnīgi, bet prokuroram ir jābūt materiāli nodrošinātam, lai materiālās problēmas neaizņemtu prokurora prātu. Prokuroriem patiesībā ir ļoti liela vara - līdzīgi kā tiesnešiem.
Jūs savulaik esat atzinis, ka jums nav pārliecības par to, ka visi prokurori ir godīgi. Kā ir tagad - visas melnās avis ir izdzītas?
Es nekad nevaru galvu likt ķīlā par visiem prokuroriem. Lielais vairākums prokuroru noteikti ir godīgi. Šajos deviņos gados, kurus es strādāju par ģenerālprokuroru, pie kriminālatbildības ir saukti deviņi prokurori, lielākā daļa no viņiem ir notiesāti, turklāt ar diezgan bargiem sodiem. Visticamāk, kaut kur kāds negodīgs prokurors vēl ir.
Nu jau pagājis kāds laiks, kopš spēkā stājušies Krimināllikuma grozījumi, kas ļauj samazināt sodu noziedzīga nodarījuma līdzdalībniekiem, kas sniedz liecības, kuras ļauj saukt pie atbildības smagāku noziegumu veicējus. Vai šie grozījumi ir devuši gaidīto rezultātu?
Ja šī norma būtu pieņemta tad, kad prokuratūra un es sākām runāt, ka šāda norma ir nepieciešama, tā noteikti būtu palīdzējusi vairāku lietu izmeklēšanā. Taču diskusija ilga divus gadus! Ja šī norma būtu pieņemta īstajā brīdī, tā būtu devusi labāku rezultātu. Tas jau arī bija galvenais iemesls, kādēļ prokuratūra šos grozījumus rosināja, - mēs redzējām, ka ir nepieciešamība, bet nebija atbilstošas likuma normas. Es ceru, ka atsevišķās lietās nākotnē šī norma var nostrādāt.
Bet pašlaik tā cerēto efektu vēl nav devusi?
Lielu un redzamu efektu tā tiešām vēl nav devusi. Taču jāsaprot, ka šī norma pati par sevi ir diezgan liels izņēmums un ir svarīgi, ka nepieciešamības gadījumā prokuroram ir iespējas atbilstoši reaģēt. Nekad nebūs tā, ka tādas izņēmuma normas tiks plaši izmantotas.
Jūs parasti diezgan atturīgi izsakāties par tā dēvēto Lemberga stipendiātu lietu. Vai līdz šī gada oktobrim, kad notiks Saeimas vēlēšanas, šo lietu tomēr nevajadzētu novest līdz kādam loģiskam iznākumam, lai sabiedrība uzzinātu «savus varoņus»?
Es pilnīgi piekrītu, ka sabiedrībai ir jāuzzina, par ko ir runāts, par ko izskanējuši dažādi pieņēmumi, kuras personas tur bijušas iesaistītas. Taču tas ir iespējams tikai divās situācijās - ja tiek pieņemts lēmums par kādu personu saukšanu pie atbildības vai arī kriminālprocess tiek izbeigts. Tikai tad galarezultāts ir pieejams sabiedrībai.
Varbūt ir reizes, kad sabiedrības interesēs ir, lai atsevišķas lietas tiktu izmeklētas ātrāk, jo izmeklēšanas rezultāti var ietekmēt kādus tālejošus procesus?
Izmeklēšanā esošajām lietām, protams, būtu jābūt sadalītām pa prioritātēm. No malas var izskatīties, ka kādu lietu izmeklēšana notiek pārāk gausi, bet viss ir atkarīgs no tā, cik lieli resursi ir prokuratūras rīcībā, cik prokuroru var nodarboties ar lietām. Kādas ir mūsu iespējas, tādi arī ir izmeklēšanas tempi. Lielās lietās nekad nav ātru rezultātu.
Pie lielajām lietām, kas tiek izmeklētas, noteikti var pieskaitīt arī Parex bankas pārņemšanas lietu. Jūs esat minējis, ka, izmeklējot šo lietu, tiek strādāts vairākos virzienos. Kādos?
Bez prokurora piekrišanas es neesmu tiesīgs kaut ko komentēt. Tur ir jārunā ar lietas virzītājiem, cik gatavi viņi ir runāt par izmeklēšanas rezultātiem. Šajā lietā ļoti daudz kas ir saistīts ar kredītiestāžu noslēpumiem. Izmeklēšanas virzieni tiešām ir vairāki, bet rezultātu, par kuriem varētu publiski runāt, vēl nav.
Jūs pieļaujat, ka pirmsvēlēšanu laikā šī lieta var tikt izmantota manipulēšanai ar sabiedrisko domu?
Man grūti teikt, dažbrīd politiķi visdažādākos lēmumus, kas tiek pieņemti izmeklēšanas iestādēs vai prokuratūrā, izmanto savu mērķu sasniegšanai.
Daudzos neizpratni ir izraisījis jūsu atzītais, ka Valsts kontroles (VK) atzinumi bieži vien nav izmantojami, lai ierosinātu kriminālprocesu. Kur ir problēma?
VK atzinumi ir ļoti dažādi. Arī VK, nosūtot uz prokuratūru savus atzinumus, parasti norāda, ka tie paredzēti, lai lemtu par kriminālprocesa sākšanu vai saukšanu pie administratīvās atbildības vai disciplināratbildības. Ir atzinumi, par kuriem tiek sākti kriminālprocesi, ir tādi, kur nepieciešamas vēl papildu pārbaudes, jo pats atzinums var būt tikai pirmais signāls, ka kaut kur ir problēmas un varētu būt pamats runāt par noziedzīgiem nodarījumiem. Jēdziens «nelietderīgi» vēl nenozīmē, ka kaut kas noticis noziedzīgi. Tādēļ bieži vien ir jāveic papildu pārbaudes, grāmatvedības ekspertīzes vai revīzijas. Bet nav taisnība, ka pēc VK atzinumiem netiktu sākti kriminālprocesi vai nebūtu notiesājošu spriedumu.
Varbūt problēma ir tajā, ka spēkā esošie likumi neļauj vērsties pret tiem, kuri valsts naudu izmantojuši nelietderīgi?
Lai sauktu kādu pie kriminālatbildības, ir nepieciešams, lai valstij būtu nodarīti zaudējumi, lai būtu pārkāpts kāds likums, lai kāda amatpersona būtu atbildīga par tīšu pārkāpumu vai nolaidību. Vienkāršs piemērs - ļoti daudz izskan, ka tikušas maksātas lielas algas. No valsts resursu izmantošanas viedokļa varbūt tās algas ir bijušas noteiktas nepamatoti lielas, bet tajā pašā laikā tās ir noteiktas likumīgi un nav noticis noziedzīgs nodarījums. Savukārt par Dienvidu tiltu - par to ir sākts kriminālprocess, kas tiek izmeklēts. KNAB darba rezultāti liecina, ka gadījumos, kad iet runa par lieliem projektiem, iespējamie vainīgie ir veikuši ļoti pārdomātas rīcības, ko būs ļoti grūti atklāt. Koruptīvie noziegumi kļūst arvien sarežģītāki, tos ir arvien grūtāk pierādīt.
Kad tā dēvētās Rīgas domes amatpersonu lietas ietvaros izskanēja Raimonda Štālberga liecības, ka korupcijā, iespējams, ir iesaistīti TP politiķi, daži paziņoja, ka prokurori vienkārši uzkūdījuši liecinieku.
Nevar teikt, ka prokurori ir kādu kūdījuši. Kriminālprocesa izmeklēšanas un iztiesāšanas gaitā prokuroriem, protams, ir tiesības uzdot jautājumus - kam ir maksāts, par ko ir maksāts. Tā ir normāla izmeklēšanas darbība, tas pat ir izmeklētāja pienākums šādus jautājumus uzdot.
Dažkārt sabiedrībā ir neizpratne, kādēļ prokurori nereti pieprasa, pēc iedzīvotāju domām, pārāk maigus sodus. Vai Ģenerālprokuratūra analizē prokuroru īstenoto sodu pieprasīšanas praksi?
Prokuroram, īstenojot sodu politiku, ir jābūt aktīvam un apsūdzošam. Problēma ir tā, ka sodu amplitūda ir ļoti plaša un nav konkrētu vadlīniju, pēc kāda soda būtu jātiecas un kāds sods būtu jāpiemēro. Katrs tiesnesis ir neatkarīgs, un sodu individualizācijas pakāpe ir ļoti augsta. Ir grūti dot kādus norādījumus prokuroriem, ja sodu politika valstī vispār ir ārkārtīgi neskaidra.