Tādēļ skatītāji, kas divarpus stundu klausījušies un vērojuši Alekseja Sjumaka sacerētā, Kirila Serebreņņikova iestudētā _Rekviēma_ koncertizrādi, izejot Maskavas ielās, jūtas emocionāli šokēti - no tehnikas dārdiem, no skaļi izkliegtiem armijas salūtiem, no visa šī pompozā oficioza, ko par godu Uzvaras 65. gadadienai Lielajā Tēvijas = Otrajā pasaules karā dienu un nakti jau nedēļu ap Sarkano laukumu mēģina armijnieki. Tik ļoti izrāde performance _Rekviēms_, kas vienlaikus tomēr ir vērienīgs starptautisks teātra projekts, tomēr galīgi neatgādina «svinīgu valdības koncertu» ar obligāto Šostakoviča _Ļeņingradas simfoniju_ vai pūtēju orķestra fanfarām fonā un savā pieklusinātajā sēru intonācijā atšķiras no visa, kas Maskavā patlaban darās ap 9. maija svinībām. Šķiet, izrādes autoru kolektīva mērķis ir atzīmēt nevis Uzvaras dienu, bet gan visu karā nogalināto un Eiropas, ne tikai Krievijas karalaukos mirušo Upuru piemiņas dienu. Neatkarīgi no tā, kurā pusē - «pareizajā» vai «ačgārnajā» - kurš karojis.
Aizlūgums mirušo piemiņai
Vispirms - mūziku sacerējis jauns, bet jau slavens komponists Aleksejs Sjumaks. Mūzikas pamatā ir klasiska mesas forma - aizlūgums mirušo piemiņai (krievu muzikologi gan atzīmē, ka skaņdarbs stipri līdzinās Bendžamina Britena fantastiski majestātiskajam un intīmi traģiskajam Kara rekviēmam/War Requiem, tikai ar izteiksmīgiem skaļrunas, rečitatīvu un kliedzienu iestarpinājumiem). Orķestris - viens no virtuozākajiem - Krievijas Nacionālais simfoniskais orķestris jaunā, arhitalantīgā diriģenta Teodora Kurentzisa vadībā.
Scenāriju/libretu veidojis grieķu dramaturgs un diplomāts Dimitris Jalomass, izmantojot 30-40. gadu valstsvīru oficiālo runu tekstus (izrādē patiešām skan Čērčila, Eizenhauera, Hitlera, Staļina, Musolīni runas oriģinālvalodā), sengrieķu traģēdiju fragmentus, Lūkas evaņģēliju, pareizticīgo mirušo izvadīšanas rituālos tekstus un citu piemērotu literatūru, arī karalaika darbus (piemēram, Agnijas Barto un Annas Ahmatovas dzeju). Bet pašu izrādi sastrādājis arī jauns un slavens režisors - Kirils Serebreņņikovs, kurš, būdams Rīgā un Nacionālajā teātrī iestudēdams Gogoļa Mirušās dvēseles, jau februārī Dienai atklāja topošā projekta aprises: «Rekviēms Maskavas Dailes teātrī būs mūsdienīgs mākslu sintēzes piemērs, mēģinājums apvienot modernu simfonisko un vokālo mūziku, videoārtu, teātri un deju ar klasisko «viena aktiera teātri». Performancē iekļauti solonumuri, kurus runās pasaulē slaveni teātra un kino aktieri - Hanna Šigulla, Daniels Olbrihskis, Džeremijs Airons, Vladimirs Jepifancevs, Alla Demidova, japāņu horeogrāfs un leģendāra butoh teātra figūra Mins Tanaka, kā arī divu valstu galveno teātru direktori, kas vienlaikus ir arī brīnišķīgi aktieri, - no Comedie Francaise uzstāsies Mjūriela Maijē, no Maskavas Dailes teātra - Oļegs Tabakovs. Taču arī viņiem būs īpašs uzdevums - šie teksti ir viņu brīva izvēle, protams, tēmas Rekviēms ietvaros.»
70 miljoni Otrajā pasaules karā bojāgājušo bez šaubām ir tik grandiozs skaitlis, ka cilvēka spēkos nav iespējams to aptvert, iespējams, tieši šī cipara necilvēcīgais «abstraktums» rosināja Rekviēma idejas autorus izšķirties par labu personīgajiem stāstiem. Un šī izvēle vainagojās panākumiem - vismaz emocionālās iedarbības ziņā. Publika Dailes teātra zālē bija mazākais saviļņota.
Saukļi kā miroņgalvas
Formā ekspresīvās performances iecere (videoekrānos sarkani kvēloja Hitlera absurdie saukļi, līdz burti pārvērtās miroņgalvās, pa titru mašīnu slejām ņirbēja dažādu tautību bojāgājušo vārdi, kinokadros azartiski maršēja Staļina un Hitlera jūgenda zieds, fiziskās etīdēs darbojās kaili jaunekļi, tēlojot internacionālu zaldātu biomasu, «krītot kaujas laukā» vai «atvadoties no ieročiem», tos kā Zvaigžņu karu džedaju fluorescējošos zobenus kraujot avanscēnā mirdzošās milzu kaudzēs…) - vizuāli bija realizēta efektīgi, tomēr dzīvā teātra būtībā lielākais mākslas satricinājums un emocionālais pārsteigums Rekviēmā bija tieši aktieru monologi, pat par spīti tam, ka Džeremijs Airons Īslandes vulkāna izvirduma dēļ nevarēja atlidot uz Maskavu (Serebreņņikovs šo faktu telefoniski komentē: «Aironam vajadzēja 1. maijā izlidot no Ņujorkas, 2. maijā Londonā paķert līdzi uz Maskavu dēlu un 3. no rīta būt klāt pie mums, pie Rekviēma komandas. Tagad Džeremijs ir histērijā, mēs esam histērijā, bet viņa filmēšanās ir ieilgusi, aktieris visas šīs vulkāna jezgas dēļ kavē arī izrādes Londonā, bet mēs nolēmām neaizvietot Aironu ar kādu citu slavenību, kaut gan viņa izvēlētie fragmenti - ģeniālā Odena dzejolis par 1939. gada 1. septembri un daļas no Entonija Bīvora Kara vārdnīcas - būtu bijuši kā naglai uz galvas.»).
Hanna Šigulla lasīja pašas sacerētu eseju par to, kā viņa, dzimusi kara laikā, visu mūžu mocījusies ar kauna izjūtu par to, ka viņas pirmajā personības dokumentā - zīdaiņa metrikā - ir kāškrusts. Japānis Mins Tanaka vispār publikai atklāja šokējošu savas dzimšanas ainu: zēns piedzima 1945. gada 10. martā - dienā, kad amerikāņu aviācija veica visbarbariskāko Tokijas bombardēšanu, kuras laikā pusi pilsētas burtiski noslaucīja no zemes, turklāt tur vairs nebija neviena armijnieka, tikai civiliedzīvotāji. Un viņš joprojām brīnās, kā mammai izdevies paslēpties no bumbvedējiem kādā pagrabā pie dzemdību nama. Un kad pieklusa aviācija - gāja dzemdēt.
Poļu aktieris Daniels Olbrihskis atcerējās savu krievu draugu Vladimiru Visocki un viņa «kara stāstus», līdz izplūda ārkārtā emocionālā kliedzienā par Katiņu un Polijas «dubulttraģēdiju», kura (citēju), «cerams, vedīs krievus un poļus pie prāta - pietiek naida!». Franču komēdijas teātra vadītāja Maijē kundze atgādināja, kā Osvencimas koncentrācijas nometnē nāvei nolemtie spēlējuši Moljēra Iedomu slimnieka izrādi, lai tikai nebūtu jādomā par…
Bet, kad ebreju teātra veterāns Jakovs Alperins klusītēm nolasīja Roja Hena stāstu par puisīti, kurš vācu kareivjiem kliedz, ka viņi ir meļi, jo solījuši nometnes bērniem aizvest tos uz dušu, bet tā vietā ieslodzījuši bērnus aukstā telpā ar sarkaniem traipiem uz sienām, zālē asaras valdīt vairs nespēja neviens.