Katrs izkliedz savu sāpi, bet vai ir apzināts veselības aprūpes sistēmas problēmu loks kopumā?
Veselības ministrija ir nopietni strādājusi pie Sabiedrības veselības pamatnostādnēm 2011.-2017. gadam. Un tur ir analītiskā daļa, kur no sabiedrības veselības skatījuma apzināts veselības aprūpes problēmu loks. Šis dokuments ministrijas mājaslapā ilgu laiku bija arī publiski apspriežams. Ministrija ir diezgan daudz pastrādājusi, lai aptvertu, kas šobrīd notiek ar veselības aprūpes sistēmu.
Vai ierēdņi šoreiz nav palikuši kantorī un tikai paskatījušies ziņās, kas notiek?
Nē. Šim dokumentam februāra beigās noslēdzās publiskā apspriešana, kam bija diezgan liela atsaucība.
Vai tajā parādās ne tikai ministrijas, bet arī pacientu un ārstu redzējums?
Domāju, ka parādīsies. Kādā sanāksmē Sabiedrības veselības departamenta direktore Inga Šmate teica, ka tiek strādāts, lai apkopotu visus viedokļus no dažādiem aspektiem, un tas kaut kādā mērā tiks iestrādāts arī šajā dokumentā.
Kas ir tā kļūdainā politika, kas novedusi pie pašreizējās situācijas?
Ņemot kopumā, lielos vilcienos jānošķir divas lietas. Viena ir finansējums, otra - jautājumu vai problēmu klāsts, ko mēs par šo naudu veselības aprūpē varam izdarīt.
Finansējums zināmā mērā ir šķērslis nodrošināt veselības aprūpi tā, kā to sagaida Latvijas iedzīvotāji. Kā redzat pēc DnB NORD Latvijas barometra mērījumiem, iedzīvotāji šobrīd nav apmierināti ar veselības aprūpes sistēmu. Tas, ka mums joprojām veselības aprūpē starp ES valstīm ir zemākais finansējums no IK, to arī nosaka.
Ko varam panākt, efektīvāk izmantojot pieejamo naudu?
Esam nonākuši pie kritiskās līnijas. Ja nauda paliek tikpat, cik tagad gan relatīvajā izteiksmē (pret IK), gan apjoma ziņā, uz nekādu būtisku uzlabojumu nevaram cerēt. Diemžēl veselības joma visā pasaulē paliek arvien dārgāka, tas ir, jaunās tehnoloģijas ir dārgākas nekā iepriekš. Tā ir problēma visās pasaules valstīs: kā sabalansēt tehnoloģiju attīstību ar katras valsts finansiālo varēšanu?
Vai, līdzīgi kā zāļu cenu gadījumā, likumdevējiem nopietnāk strādājot kādā citā jomā, to visu nevar padarīt lētāku?
Var. Viena joma, ko vienmēr esmu aizstāvējusi, ir sabiedrības veselības veicināšana un profilakse, ko varētu organizēt nedaudz citādi. Bieži vien uzskata, ka šajā jomā jādarbojas vienīgi veselības aprūpes sektoram, bet visā pasaulē jau diezgan sen ir zināms, ka veselības veicināšanas un profilakses jomā iegūstami ļoti labi panākumi ar dažādu starpsektoru sadarbību, speciālistu iesaistīšanu no pavisam citām sfērām. Varbūt arī ar dalītu atbildību un finansiālo ieguldījumu.
Latvijā lielisks piemērs šajā jomā ir ceļu satiksmes drošība, kur lielākās kampaņas, lai nenotiktu ceļu satiksmes negadījumi (CSN) un nebūtu ārkārtīgi dārgi jāmaksā, lai izārstētu cietušos, ir CSDD aktivitātes, kas nesušas uzlabojumu arī statistikas datos. Redzam, ka CSN notiek mazāk, mirstība no tiem ir kritusies utt.
Vai ir vēl kādi uzskatāmi un labi paraugi citviet, ko mēs uzreiz varētu ieviest?
Šobrīd ir aizsākusies sadarbība ar Zemkopības ministriju veselīga uztura un pārtikas jomā, kam ir piemēri arī citās valstīs. Lai cilvēki veselīgāka uztura politiku vairāk pārņemtu ikdienā, valsts investē, nedaudz dotējot šos veselīgos produktus. Jo mēs zinām, ka cilvēki parasti izvēlas to, kas ir lētāks. Ja tam nedaudz no budžeta tiek dotācija, tad varam garantēt, ka nākotnē cilvēki ēdīs labāk, viņi nopirks to, kas ir gan veselīgs, gan arī lētāks. Somijā ar labu veselības veicināšanas politiku 30 gadu laikā ir panākts saslimstības ar sirds asinsvadu slimībām kritums.
Kādas tomēr ir bijušas kļūdas veselības politikā?
Nevar teikt, ka viss bijis galīgi kļūdaini. Daži pasākumi, kas izraisījuši rezonansi un neapmierinātību valsts iedzīvotāju vidū, ir saistīti ar reformām, kas jau bija ieplānotas sen iepriekš. Tikai vai nu politiskās gribas trūkuma dēļ, vai speciāli tika piebremzētas un netika īstenotas. Kaut vai slimnīcu pārprofilēšana un to skaita samazināšana. Šie priekšlikumi nav jauni un neparādījās tikai pagājušajā gadā. Tāds bija Pasaules Bankas ieteikums jau vairākus gadus iepriekš.
Varbūt pašreizējie veselības aprūpes organizatori redzēja, ka nu ir pienācis kritiskais brīdis: reformas, kas bija atliktas iepriekš, vairs atlikt nebija iespējams. Tā kā mūsu kaimiņi igauņi šim paraugam sekoja jau sen atpakaļ un to iesāka daudz laicīgāk un pakāpeniskāk, tad arī krīze veselības aprūpē viņiem nav tik liela.
Kas ir nepatīkamās, bet neizbēgamās realitātes, ar ko politiķiem un iedzīvotājiem tomēr nāksies saskarties?
Jau pieminētais līdzekļu trūkums būs iemesls tam, ka pacientu tiešie maksājumi par veselības aprūpes pakalpojumiem, kas ir pieauguši pēdējos gados, nemazināsies. Būtu jācer, lai tie paliek tādā pašā līmenī. Bet tie var tikai palielināties.
Otrs: reorganizācija, kas saistījās ar virkni reģionālo slimnīcu pārprofilēšanu vai bijušo profilu slēgšanu, ir ievērojami ietekmējusi veselības aprūpes pieejamību. Jo īpaši lauku iedzīvotājiem. Jādomā, kā veselības aprūpes pieejamību nākotnē uzlabot.
Ar kādiem nosacījumiem varam cerēt uz uzlabojumiem?
Ar resursu pārdali un lielāku motivāciju, ņemot vērā Skandināvijas valstu pieredzi. Loģiski, ka visi grib atvērt ārstu prakses kādās izdevīgās vietās, kur vairāk cilvēku dzīvo vienkopus. Bet tad jāparedz lielāki bonusi vai atalgojuma koeficienti ārstiem, kuri strādā reģionos, kas iedzīvotāju blīvuma ziņā ir neizdevīgāki, kur varbūt ir grūtības aizkļūt līdz pacientam. Tur tas veselības aprūpes sektorā strādājošais ir īpaši jāmotivē. Varbūt pašvaldība viņam piešķir praksi par brīvu vai cita rakstura bonusus. Piemēram, apmaksā transportlīdzekli. Varbūt šāda pārdomāta palīdzības sniegšana lauku pilsētu veselības aprūpes sistēmai varētu mazināt nevienlīdzību, kas šobrīd pastāv.
Intervēja Egons Mudulis