Mēs to nezinām, paldies Dievam. Bet tiecība vienmēr apliecinās vai modinās apjēgu par iespēju domāt neikdienišķās kategorijās. Skaistā jēdziens ir tik dziļi saistīts ar laikmeta garu (ja laikmetam tāds piemīt, protams), ka jābūt gluži vai parfimēram, lai definētu mūžības procentu skaistuma veiklajās pakļāvībās - popularitātei, modei, ikdienības kaislei. Nezinu, kā šobrīd, bet parfīma noturības procentu ražošanas formulā gadsimtiem ir garantējuši kaķu mīzali. Skaistajam, lai par to liecinātu un to apspriestu, nepieciešams šis noturības aspekts. Piesaiste pasaulīgajam.
Taču man labāk patīk domāt par skaistuma kategoriju bez funkcijas kaut ko glābt, jo tā ir viena no pārpalikušajām šīs civilizācijas tīrajām vielām - par spīti visām vardarbībām, postam, cilvēku diskriminācijai -, tā vienkārši eksistē kā vēl viena dimensija. Pasauli izglābt var cilvēki, kas atzīst, pieskaras, ir attiecībās ar šo dimensiju. Cilvēki, kas paši ir izglābušies.
Tomēr ir zākaini par to runāt, ja paturam prātā karam pakļautās un karā ierautās nācijas. Piemēram, nav nekā pretīgāka par «nacīšu» mūzikas mīlestību.
Skaistums ir dvēseles telpa, kurā tu esi īstenojis savu būtību visadekvātākajā formā, bet bez skaistuma dimensijas, protams, ir iespējams dzīvot. Un ir paaudzes, kas bijušas spiestas bez tās dzīvot.
Nacistiem Vāgners un jaunajam varmākam no Entonija Bērdžesa Mehāniskā apelsīna Bēthovens principā arī varētu būt sava veida dvēseles telpa, kur visadekvātākajā formā īstenot savu būtību.
Protams, skaistumu vienmēr izmanto, ar to manipulē, to piesavinās. Dīvainā kārtā šī kategorija no tā nemainās, ar asinīm neaplīp. Iespējams, tur arī slēpjas tā fascinācija. Vāgners taču nav atcelts, vai ne?
Vai skaistais var būt slikts? Proti, tas ir aizvien uzdodamais jautājums, vai grieķiem savulaik bija taisnība, izveidojot vārdu «skaistlabais». Vai arī tā ir vēlmju domāšana?
Tā nu es ņemšu un nolikšu pie vietas veselu civilizāciju! Taču prakse un vēsture rāda, ka skaistais nudien nav radinieks labajam. Skaistais ir bezkaislīgs, visas īpašības tam piedod tā uztvērējs un lietotājs. Banāli, bet saulriets tak nav nedz labs, nedz ļauns. Taču, ja atceries, ka tieši saulrietā izdarīji kādu izšķirīgu izvēli vai piedzīvoji kādu dramatisku notikumu, saulriets kļūs neciešama dienas daļa. Vai pretēji - svētlaimīga.
Pārlūkoju tavu bibliogrāfiju. Sevišķi triloģijas Smagais metāls dēļ, kas tagad laikam tuvojas savam noslēgumam un piepildījumam, šķiet, ka piederi tai Sv. Augustīna formulētajai Rietumu rakstniecības tradīcijai, kurā autoru interesē viņa Dievs un viņš pats. Tiesa, pusotra tūkstoša gadu pēc Augustīna interese par Dievu paslēpusies sazin kurā slānī. Cik tev tā ir apzināta?
Nezinu, kur uzradās vārds «triloģija», es to neesmu teikusi. Cikls tika iecerēts, lai man pašai paliktu vārti, caur kuriem iet. Kaste kastītē, matrjoškas princips, saules cikla princips - nevajag domāt, ka rakstnieks savu darbu veido tikai racionāli.
Augustīns, jā, interesanti, ka tu man viņu atgādini. Man jau viņu bija piesaistījuši draugi un agrāk arī vecāki skopos tulkojumos. Labāku rakstnieka draugu par Augustīnu pat grūti iedomāties. Taču kā zāles un draugs piepeši izrādās arī dabasskats. Pavisam nesen biju Kuldīgā. Gadiem esmu tīkojusi redzēt lašus un vimbas metamies pret straumi uz nārsta vietām - nu, tās lidojošās zivis Ventas rumbā -, bet allaž tur esmu gadījusies nepareizā gadalaikā. Tagad to beidzot piedzīvoju. Rumbā - viens vienīgs sudrabs saulē zvīļo, šīs lec un neuzlec, lec un neuzlec, dažas pa brīdim tomēr tiek pāri mežonīgajai straumei, bet tās turpat vaktē rijīgās, ķērcošās kaijas. Lūk, līdzība pret straumi dzīvojošajam. Līdz asarām ekstātisks skats.
Tātad tu meklē šos mirkļus, retos skatus? Vai tas kļūst par lielo atskaites punktu, pret ko nomērīt arī sevi?
Nē, es neko speciāli nemeklēju. Ja cilvēks ir vērīgs, šādi sveicieni viņu pavada vai ik uz soļa. Tā ir tāda mierinoša sajūta, kad apkārtnes ilustrācija atgādina, cik cieši viss ir saistīts. Bet atskaites punkts ir tikai un vienīgi sirdsapziņa.
Kā ar «drusku autobiogrāfisko» tavos romānos? Vai ar laiku tas neieaužas aizvien vairāk un tiešāk?
Katrs rakstītais vārds jau ir autobiogrāfija. Es taču esmu klāt pilnīgi visam, kas manas rokas rakstīts. Rakstīšana ir tuva tam, kā es sacerētu draugam mīlas vēstuli viņa iecerētajai. Visu laiku tu esi cits, palikdams pats.
Tā tāda cietumnieku padarīšana - citu vietā vēstules rakstīt, bet šī līdzība man patīk - ļoti paskaidrojoša. Tavas «drusku autobiogrāfiskās» Vara ratu varones jušanās dzīvē kā cietuma kamerā un atbrīvošanās rakstniecībā ir kā sava veida sekulāri reliģiska pieredze. Atklāti sakot, Klusajā sestdienā gribējām šādu interviju tieši tāpēc. Visi nekad nebūs kristieši un pat ne izteikti reliģiozi, tomēr ir jāsadzīvo un jāsaprotas. Kopējo, vienojošo dziļo stīgu tradicionāli lūko kultūrā un mākslā. Cik tas ir adekvāti? Cik - pateicīgi?
Grūti atbildēt uz tik sadzīvisko - vai pateicīgi. Kas tad ir pateicīgi? Ko sēsi, to pļausi - lūk, absolūtā laimes formula. Un nelaimes. Un lāsta. Un slimības.
Man cilvēks nemaz neliekas cilvēks, ja viņš nedomā par to, kālab šai pasaulē ir ienests. Kā vēl citādi var eksistēt, es nezinu, kaut esmu pazīstama ar daudziem dzīves nostūriem. Man patīk, ka cilvēki uzticas un daudz stāsta, esmu laba klausītāja, taču gandrīz nekad savā prozā neparazitēju uz šīm dvēselēm, domāju tālāk, atveru vārtus iztēlei. Tas, manuprāt, ir literatūras galvenais darbarīks. Vēl pat pirms valodas.
Saprašanās. Es gribu saprasties tikai ar to, kurš mani interesē. Ko es mīlu. Kas man svarīgs. Egoistiski, bet patiesi. Jo vairāk mākslas, ko iemīlēt, jo vienkāršāk saprasties. Tādā aspektā kultūra, nevis destilēts skaistums tiešām pasauli var izglābt. Kad es zvēroju dusmās par Lindermana aktivitātēm, es apturu provokāciju uz naidu, skatoties, piemēram, krievu filmas, un caur viņu brīnišķajiem aktieriem nonāku uz samiernieciskas takas.
Vesela paaudze jutās nodota, ka Imants Kalniņš mērkaķojās un atļāvās sajukt prātā, jo, kā jau tas sabiedriskajiem darboņiem gadās, - zaudēja mērogu. Viņa mūzika un brīvā putna personība palīdzēja cilvēkiem izdzīvot okupācijas murgus, viņa personības stājas dēļ viņu mīlēja cilvēki, kurus viņš tagad ir piesmējis un noniecinājis. Mani draugi vairs neklausās Kalniņa mūziku, nespēj. Es vēl klausos. Šajā stāstā es redzu izcilu drāmu, ko kādam vajadzētu sarakstīt. Un tas arī viss. Runas un intervijas tak neviens neatcerēsies, paliks mūzika. Te atkal parādās skaistuma kategorija, kas neaptraipās. Lai cik sāpīgi šobrīd to apzināties.
Tātad mākslinieka daļa ir tā kā ieskicēt ejamo ceļu un teikt - ejiet nu, bet es pats esmu skicētājs un pie tā arī palikšu? Nu, es teiktu, cienījama nostāja.
Jā, Kundera Nepanesamajā esības vieglumā rakstīja par dzīvi kā skici bez gleznas. Kamēr mēs esam dzīvi, gleznas nav. Tā ceļa rādīšana jau tagad tāda apsmieta, publikai ārkārtīgi kremta tas dzejnieku padomju laiku pjedestāls un pravietiskums. Tagad visi vienādi grib būt. Tomēr es atļaušos teikt, ka rakstnieki ir sensori - uz postamenta vai šķūnītī, bet bez šīs spējas literatūra nemaz nevar notikt.
Kas tad ir nesaprašanās un dažkārt pat pilnīgs komunikācijas pārrāvums starp sabiedrības slāņiem un grupām? Nekulturālība?
Ne jau pa grupām un slāņiem mums draudzēties, jābeidz tas mīts, ka okupācijas laikā visi ar visiem briesmīgi sirsnīgi dzēra un dziedāja, gūlās un radīja Latvijas pilsoņus, tēvs - kollijs, māte - vilks. Bet tagadnē mēs piedzīvotu idilli, ja Krievija un PSRS pēcteči Latvijā pateiktu «piedod». No sirds. Tad, vari man ticēt, latvieši no atvieglojuma apraudātos. Patiesībā - štrunts par Krieviju, to varētu izdarīt Latvijas krievi. Pretējā gadījumā okupācijas sekas vēl gadu desmitiem mūs mocīs, pieņemot arvien perversākas grimases.
Salīdzinot ar pašlaik oficiālo viedokli, kur par atbildīgo kļuvusi Kultūras ministrija, tev laikam ir alternatīvs skatījums uz kultūras lomu integrācijā?
To oficiālo «pātaru» esmu tikai pavirši izlasījusi, bet man šķiet dīvaini piemirstais - ka pati kultūra ir integrācijas auglis. Palūko kaut vai tautastērpu ar tā krāšņajām ietekmēm!
Man svarīgāk šķiet atjaunot izglītības prestižu. Daudzināt nevis harismu, bet gudrību. Individualitāti, savdabību nivelējoša ir konkurence, topu mašinērija un nemitīgā sacensība. Reitingu dievs vairākuma balss ieņēmis neproporcionālu nozīmi. Pat drūmajos astoņdesmitajos cilvēki tiecās pēc atšķirīgā, savdabīgā, ko izkopa un kāpināja savās mākslinieciskajās izpausmēs, vēloties būt individuāli. Tagad ir sacensība par labāko, ko nosaka vairākums. Protams, tam nāk brāļos virspusējība un konjunktūra. Kultūras nozīme integrācijā man šķiet tik pašsaprotama ābece, ka neērti pat izteikties. Cita lieta, ja kultūra tiks izmantota kā politiskais ierocis. Ceru, ka tad kultūras ļaudis neklusēs.
Piedošanu - mēs tā līgani pārejam no literatūras uz sabiedrību. Pirms intervijas arī vaicāji, kam gatavoties, par ko runāsim - par literatūru vai sabiedrību. Neapšaubot, piemēram, Jāņa Rokpeļņa sacīto, ka dzeja ir dzeja un, ja kāds no tās dabū kaut ko citu laukā, tā ir viņa darīšana, tomēr jautāšu, cik lielā mērā literatūra un konkrēti tevis rakstītais ir nodalāms no plašā kopuma, no sabiedrības?
Tas, ko mēs nodalām, raksturo, ko mēs gribam pasacīt, vai ne? Precizēšu - es vaicāju, vai runāsim par literatūru vai kritizēsim pastāvošo iekārtu, kas nu jau laikam skaitās sliktas gaumes pazīme. To, vai manas grāmatas būtu no kādas citas pasaules, neņemos vērtēt. Lai to atspērušies dara tie, kas tādējādi pelna maizīti. Pašai jau šķiet, ka ar miesu un dvēseli esmu šeit, brēcu un pārdzīvoju kā visi. Tas, ka dvēsele bieži vien aizceļo rekreācijas tūrēs uz citām dimensijām, man šķiet dabiska parādība.
Domāju, ka mana proza nekad nav jēgā bijusi pretrunā ar manu publicistiku. Nevaru iedomāties liekulību, ka prozā es šķērdētu galvas, jo pieriebusies civilizācija, bet publicistikā saldi žūžotu par saticību un mīlestību. Protams, atšķiras forma un stils. Mākslas šķēres, mākslas libido piespiež atbildēt uz ļoti smagiem jautājumiem, jo Latvijā jau viss ir savādāk nekā citur. Ja esi ar pilsonisku temperamentu, tu riskē būt diskriminēts literārajā plančkā. Esmu braukājusi pa visādām rakstnieku mītnēm Eiropā un Amerikā, visur prasa: kā tavā zemē? Ne tavā buduārā, ne tavā viensētā, ne tavā avīzē un laulībā, bet - kā tavā zemē. Pamēģini nesakaitināt latviešu rakstnieku, uzdodot jautājumu par viņa atbildību literārajā tekstā un ārpus teksta.
Droši vien esi dzirdējusi vai lasījusi replikas par saviem komentāriem - ka Repše, viņasprāt, acīmredzot ir vienīgā pareizā un šķīstā. No kā tas? Varbūt tāpēc, ka visu, kas tiešām uz sirds, vienā slejā, rakstā vai pat grāmatā nepateikt?
Tas ir elementāri, ja kāds ko jēdz no žanriem. Es nerakstu komentārus, man bijušas pasūtītas slejas 3000 zīmēs. Esmu pateicīga, ka šajā žanrā man bijis iespējams vingrot, tagad gan arvien retāk, bet man patīk izgaršot stilus un žanrus. Nekad nerakstīšu slepenu mīlas vēstījumu uzsaukumā revolūcijai vai uzvaras marša tekstu mirstošajam līgavainim. Bet lai Repše būtu pareiza un šķīsta - nu, pajautāsim kardinālam Pujatam. Vai manam sunim. Debesis smejas par šādu apgalvojumu.
Vai esi domājusi par sevi kontekstā ar teicienu, ka tam, kurš nav revolucionārs jaunībā, nav sirds, bet tas, kurš ir revolucionārs arī 50 gados, ir muļķis?
Super! Šis blēņu teiciens nāk pilnīgi no cita gadsimta, varu kļūdīties autorībā, bet mana atbilde ir kategoriska - man nav nekādu problēmu birku laikmetā nēsāt uzrakstu «muļķis». No sirds lepojos, ka esmu izturējusi pubertāti, okupāciju, cenzūru, vecāku depresiju kā otrās šķiras cilvēkiem, jo aiz muguras bija izsūtījums, arī vilinājumus pēc labākas, bet melīgākas dzīves esmu noraidījusi un kā muļķis nepieņemu šīs sabiedriskās sistēmas, kas divdesmit gadu garumā te izpletusies, noteikumus.
Nekad neesmu varējusi saprast, kālab samierināšanos ar pasaules kārtību pielīdzina viedumam. Bet katram jau savs ceļš. Un ir tik daudz dažādu iespēju augt un mainīties, nenododot sevi, bet pilnveidojot. Arī muļķim.
Domā, ka šī sabiedriskā sistēma, kas, kā saki, te izpletusies, varētu būt pēc būtības citāda?
Pasapņot jau nav liegts. Par to, ka dzeramo ūdeni, kā Latvijā pietiek, neviens neiedomāsies pārvērst par biznesu. Ka upes, ezerus un jūrmalas kāpas mēs turēsim svētas, nevis par privātīpašumu. Nu, tādā garā.
Kāpēc tā nav noticis?
Tāpēc, ka cilvēks ir vājš un savtīgs radījums. Viņam vajag palīgu. Dievu vai dziesmu, bet vajag.
Par to pasaules glābšanu sākumā es tā drusku ironiski jautāju, bet beigās sanācis visnotaļ nopietni. Kā Imants Ziedonis rakstīja par vēju - ka spēlējas, spēlējas, kamēr sāk spēlēt. Nesūti taujāt pie kritiķiem, kas «tādējādi pelna maizīti», bet saki - kas ir tavs meldiņš? Vai vari šādā - intervijas atbildes - žanrā pateikt?
Ha-ha, tā būs taurīte. Meldiņi varētu būt dažnedažādi, bet, lai kā es gribētu būt arfa, esmu tomēr taure.