Nevarēju saprast - nu kā tas ir, ka austrumnieces lielo karstumu var izturēt apģērbušās un vēl apsien lakatus? Kā zīda lakati nešļūk nost no galvas? Biju palūgusi Aišei, lai apsien man lakatu pareizi, «pa turciskam».
Satikāmies pie universitātes kafejnīcā, Aiše bija paņēmusi zīda lakatu, salocīja, sasprauda zem zoda un tad ielocīja to ap manu galvu, pie zoda, lai nosedz kaklu un krūšu daļu. Katru vīlīti viņa piespraudīja ar mazām saspraudītēm. Kad Aišei pietrūka saspraudīšu, viņa iegāja mošejā un pirmajai sastaptajai sievietei palūdza kniepadatiņas, sieviete atplauka, ātri atvēra savu somiņu, sadabūja saspraudītes tikpat veikli kā šuvēja, kurai adatu maisiņš vienmēr uz rokas. Austrumu sieviešu solidaritāte, draudzīgums, izpalīdzīgums ir īpaša vērtība.
Sapucēta, noslēpta no karstās saules zīda lakatā, sēdēju mošejas pagalmā karstā saulē un patiesi karstumu nejutu. Nejūt! Mana batista blūze garām piedurknēm nosedza rokas līdz plaukstām. Apģērbs ķermeni ietin kā kokonā, pasargājot no karstajiem saules stariem. Tik un tā slāpst.
Bēru svinīgajā ceremonijā Fatihas mošejas laukumā salikti pīteņveidīgi paklāji. Vīrieši, novilkuši apavus un salikuši glītā rindiņā, plecu pie pleca stāv un gaida lūgšanu sākšanos. Ielīdu malā pie mošejas sētas, kur ēna, apsēdos uz žoga malas, kāds man piedāvāja aukstu ūdeni hermētiski noslēgtā plastikāta trauciņā. Sagatavojos vērot visu no malas kā no kurmja alas un, atrodoties ēnā, jutos pat lieliski.
Vismaz tūkstotis atnākuši atvadīties no aizgājēja. Mehmets bija ievērojams vīrs - izdevējs, publicists, pašam savs bizness, kur strādā arī dēli. Ieradušies izvadīt arī premjerministrs un prezidents, kas bijuši aizgājēja studiju biedri. Es redzu tikai balti ģērbtu ļaužu tūkstoti, mošejā visiem nav vietas, tāpēc esam mošejas laukumā. Pie sētas, tāpat kā es, vietu atradušas sievietes apraudātājas. Pacēlušas rokas pret debesīm, sievietes saraudātām acīm augstās un skanīgās balsīs vaimanā gan jau to pašu, ko visā pasaulē bērēs vaicā ikviens: «Allā', kāpēc tu paņēmi šo labāko no mums?»
Sievietes saspiedušās ēnā nojumē zem gaiša saulessarga. Sasveicinoties saskaras ar asaru slacītajiem vaigiem. Sākas lūgšana. Es kustos kā visi - paskatos pa labi, tad pa kreisi, visi recitē lūgšanu, tūkstoš balsu murdoņā mans ķermenis kā rezonators, es burtiski jūtu šo vārdu fiziskā spēka maģiju. Tas ir tāpat kā Aglonā, kad tūkstošiem cilvēku plecu pie pleca stāv un skaļi skaita lūgšanu, radot fiziski sajūtamu vibrāciju un dievišķa spēka klātbūtni.
No mošejas zārku iznes premjerministrs un prezidents. Aizgājējam tuvākie brauc uz kapsētu. Ap divi simti cepas un sutinās ēnā. Kamēr nodzied dziedājumus, vīrieši svīst, baltos kabatlakatiņus viņi liek uz galvas, bet tie pāris minūtes noturas tikai tiem, kuri paslapinājuši ūdenī, pēc tam karstais dienvidvējš tos izžāvējis pūš no galvas prom kā jaunavu plīvurīšus. Arī kapos +41 °C ēnā ūdeni dala, jo Turcijas vasaras ikdienišķajā karstumā slāpst nenormāli. Neatdzerties.
No zārka izceļ baltā maisā/autā ietīto mirušo, pie kājām un galvas sasiets mezgls. Līķautā ietin kailu, neko līdzi nedodot. Kaps ir metru dziļa dobe. Kāds iekāpj kapā, vīrieši paņem baltajā līķmaisā ietīto aizgājēju un ielaiž mālainajā, izkaltušajā mūža mājā ar galvu uz Meku. «No zemes... par zemi...» visi lūdz. Pēc kapa aizbēršanas uzveļ akmens plātni, zārku aizved atpakaļ uz mošeju.
Mielasts notiek aizgājēja mājās. Esmu aizvesta pie sievietēm. Mani pieved pie kādas sievietes, kuru redzēju mošejā. Atraitne. Te nav neviena, kura runā angliski, bet mani pieņem kā viesi. Vecas sievietes sēž lielā telpā, jaunākās teciņiem tipina un nes no virtuves mielastu - katrai bēriniecei rokās pasniedz šķīvi ar sauju rīsu (pilav), mērci ar gaļas gabaliņiem (keşkek), gurķi + tomātu, trauciņu ar ayran, kas garšo kā kefīrs, un šķīvja stūrītī baklavas saldkūciņu. Tas ir tradicionālākais lielo godību mielasts, ko turki gatavo visur un vienmēr, - rīsi, gaļa. Nekāda cita ēdamā, lai pārsteigtu viesus, nav un nebūs.
Pēc tam sievietes kopā lasa Korānu. Vismaz atraitne to lasīs četrdesmit dienu vīra dvēseles godam un mieram. Tad būs kırk mevlidi (40 dienu aizlūgums), un dzīve turpinās. Runu aizgājēja piemiņai nav, kausus arī neviens neceļ. Iesēdušies automašīnā, lai brauktu uz mājām, vīrieši atlaiž grožus un skaļi raud. Raud kā bērni, pieskaroties cits citam pie pleciem, rokām, nekautrējoties cits no cita, atgādinot - atceries, Ibragīm, kā bija septiņdesmitajā, kad mēs visi spēlējām futbolu, atceries, Ahmet, kā skolotājs dusmojās, kad bumba aizlidoja logā... Jusuf, kā mēs viņu iesaucām? Sebze. Dārzenis. Mehmets viņu tā iesauca. Lai viņa dvēsele atdzeras gaismu un ūdeni...