gada 17. novembrī.) Šoreiz tas bija LNSO varoņdarbs ar tikai dažiem palīgiem no malas.
Filma par Alpiem
Taču stāsts nav tikai par skaitļiem, skaļumu vai skatuves mērogu. Stāsts ir par krāsu bagātību, ar kādu klausītāji sastapās LNSO orķestra sezonas atklāšanas koncertā Lielajā ģildē 19. septembrī (nākamajā vakarā arī Vidzemes koncertzālē Cēsīs), kurš noslēdzās ar kinematogrāfiski krāšņo, instrumentālajās krāsās un fantāzijā izšķērdīgo Riharda Štrausa simfonisko poēmu Alpu simfonija (1915), šī žanra vainagojumu komponista daiļradē. Vienlaikus tas ir arī spilgti apliecinošs XX gadsimta komponista «jā» jau kopš XVIII gadsimta Vīnes klasiķu laikiem nerimstošajai diskusijai: par vai pret ilustrējošo atdarināšanu un bildīšu «zīmēšanu» mūzikā.
Šī patiesi ir vizuālā iztēlē tverama skaņu gleznojumu sērija (ja ne filma!), ko LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Andra Pogas vadībā klausītājiem uzbūra kuplāka LNSO stīgu un pūšaminstrumentu grupa (deviņi mežragi, astoņi kontrabasi!), Vāgnera tuba, ērģeles, pērkona un vēja mašīna, pat govju zvani, kuru muzikālo skaņu atminas katrs, kurš kaut reizi pabijis Alpu kalnos.
Gan diriģentam, gan mūziķiem šī partitūra ir nežēlīgs profesionālisma pārbaudījums. Pirmajam - kā vienotā attīstības plūdumā sapludināt iekšēji tik dažādo, spilgti iztēlojošo simfoniskās poēmas varoņa, vientuļa kalnā kāpēja stāstu - 23 epizodes no noslēpumainas, mistiskas nakts klusuma un saullēkta līdz jaunai saulrietam un jaunai naktij? (Gājums virsotnē un lejup ved caur mežu, gar strautu, ūdenskritumu, ziedošām pļavām, ledāju, miglu, negaisu, maldīšanos un triumfu.)
Otrajiem šī bija pamatīga fiziskas izturības pārbaude. It īpaši pūtējiem, kuriem jāspēlē faktiski visu laiku un ar ļoti daudziem atbildīgiem solo posmiem. Uz pūtēju pleciem bija arī telpas perspektīvas radīšana, ar skaņām no aizskatuves. Diriģentam un LNSO izdevās uzburt gan Riharda Štrausa Alpu simfonijas, gan koncerta pirmajā daļā atskaņotās mūsu klasiķa Jāņa Ivanova simfoniskās poēmas Varavīksne kolorīto, glezniecisko mūzikas pasauli, pierādot, ka sezonas sākumā mākslinieki ir lieliskā formā. Turklāt šāds repertuārs šim kolektīvam ļoti piestāv. Taču to nevar teikt par Lielo ģildi, kurā tik vērienīgam skanējumam ir jūtami par šauru - tāpēc viss reducējas uz skaļumu un skaņas blīvumu. Aculiecinieki, kuri piedzīvoja šīs programmas atskaņojumu Cēsīs, apgalvo, ka Vidzemes koncertzāle šai mūzikai ir piemērotāka.
Sajūtu kontrapunkts
Iepriekš teiktais attiecas arī uz orķestra skanējuma attiecībām ar Ingas Kalnas soprānu, kurš Riharda Štrausa Četru pēdējo dziesmu interpretācijā kā vētrā jūras viļņos mētāta laiviņa brīžiem iznira simfoniskā viļņa virspusē un brīžiem piekāpās orķestra dinamiskā pārspēka priekšā. Tomēr šīs nav vienkāršas dziesmas, un simfoniskais orķestris tajās nav tikai pavadītājs dziedātājai.
Komponējot Stikla pērlīšu spēles un Stepes vilka autora Hermaņa Heses un Jozefa fon Eihendorfa dzeju, Rihards Štrauss jauš nāves gurdeno elpu un mūžības pieskārienu. Viņš samierinoši filozofē par apskaidrību (pat ar paša simfoniskās poēmas Nāve un apskaidrība citāta palīdzību), taču vienlaikus savā mūzikā ekstātiski apliecina dzīvās esības, dzīvības sajūtu prieku simboliski zīmīgā gadalaiku un diennakts stundu kontekstā. Nav vienkāršs uzdevums atklāt šo nedalāmi savīto cilvēka dvēseles, balss un orķestra balsu kontrapunktu, kur turklāt pāri simfoniski ņirbošajai masai izceļas arī orķestra solisti.
Inga Kalna, kura šajā repertuārā debitēja uz šīs pašas skatuves pirms desmit gadiem, ir īstā dziedātāja Četrām pēdējām dziesmām, jo te nepietiek tikai ar skaistu un koptu balsi. Te vajadzīga gudrība, dzīves pieredze un tāds domāšanas dziļums, kuru varētu definēt kā apgarotu prātu. Ingas Kalnas balss ir spodra, tā izstaro juteklisku siltumu un dabiski dzīvo Riharda Štrausa mūzikas telpā.