Nosargāt pret žuļikiem
Varētu teikt, ka zināmā mērā Māris Mitrevics ir kā staigājoša enciklopēdija. Viņš jau gandrīz 50 gadu dzīvojis Siguldas pusē un sauc sevi par patiesu Gaujas Nacionālā parka patriotu. Ar Gauju M. Mitrevics bijis saistīts lielu daļu savas dzīves - vispirms, kad jau studiju gados strādājis par koku pludinātāju, bet vēlāk, kad pēdējos 35 darba dzīves gadus darbojies kā profesionāls dabas aizsardzības inspektors Gaujas Nacionālajā parkā. Kā pats atzīst, pirmajā brīdī šāds darbs var šķist ļoti romantisks: strauja upe, meži, dabas varenums, tomēr, esot inspektoram, nākas strādāt arī ne tik tīkamus darbus. «35 gados lielāko atpazīstamību Gaujas parka inspektori ieguva tieši ar maluzvejniecības apkarošanu. Gauja ir īsta lašu upe, tādēļ gadu gadiem maluzvejniecība ir bijusi vērojama,» stāsta M. Mitrevics. Kopumā Gaujā vēl bez lašiem sastopamas tādas zivis kā vimbas, līdakas, raudas, sapali un citas. «Mana pieredze liek man domāt, ja kādā teritorijā ir aktīvi dabas inspektori, kas ir spējīgi radīt milzīgu uzrāvienu, ar to domājot - noķert kādu maluzvejnieku grupējumu, kuriem reāli liek samaksāt lielu naudas sodu vai pat piespriež reālu cietumsodu, tad uz vairākiem gadiem ir nesalīdzināmi mazāk maluzvejniecības gadījumu. Pirmajos parka gados mēs - parka inspektori, vidēji katru rudeni noķērām vienu elektrozvejnieku kompāniju, kas ir ļoti grūti un notiek samērā reti. Tas mēdz būt arī bīstami - kādreiz jālec upē, kad likumpārkāpējiem rokās ir elektrozvejas aparāts,» savā piedzīvotajā dalās M. Mitrevics. Viņš iesācis un vēlas uzrakstīt arī grāmatu par maluzvejniecību, ietverot gan sevis, gan citu dabas inspektoru piedzīvoto. Šiem inspektoriem jeb, kā tos sauc pats Māris, reindžeriem Gaujas senleja ir kā otrās mājas, tādēļ īpaša vērība tiek pievērsta, sagatavojot arī jauno «reindžeru» paaudzi, pie kuriem pieder arī Māra mazdēls. Mitrais aicina izbraucienos pa upi, stāsta par nacionālā parka dabas bagātībām un izvadā jauniešus arī pa piekrastes teritorijām, māca izdzīvošanai dabā nepieciešamās gudrības. Būt par inspektoru nenozīmē cīnīties tikai ar maluzvejniecību. Tas ir darbs uzmanīt, vai nenotiek senlejas un upes piemēslošana, netiek veikti skrāpējumi klinšu sienās, netiek medīti dzīvnieki, kurus nav atļauts medīt parka teritorijā, un daudzu citu, kā saka pats Māris, «žuļiku» uzraudzīšana.
Iepazīsti tuvplānā
Gadu gaitā Gaujas senleja ir ļoti mainījusies - vēl XX gadsimta sākuma skatu kartēs var redzēt, ka tur ir milzīgi smilšaini klajumi. Izmaiņas visvairāk ietekmējušas dabas norises, tai skaitā plūdi. Gaujas senlejas ainava ir ļoti izmainījusies, arī strauji aizaugot daudzām pļavām. To ļoti ietekmē govju skaita samazināšanās pēdējos gadu desmitos. Vēl pirms pusgadsimta katrā Gaujmalas mājā bija pa govij, tas savukārt nozīmēja, ka lielākā daļa pļavu tika noganītas un izpļautas.
Ģeoloģiski tagadējo atrašanās vietu un biotopu specifiku Gaujas senleja ieguva pēc pēdējā ledus laikmeta. «Gaujas senleja kādreiz ir bijusi stipri dziļāka. Pēdējais ledus laikmets to ir aizskalojis ciet. Gar Gaujas krastiem braucot, var redzēt tikai smilšakmens iežus. Sāngraviņās savukārt sastopami arī dolomīta ieži,» stāsta M. Mitrevics. Viņš iesaka ne tikai sabraukt ar mašīnām stāvvietās un pacierēt pa taciņām, bet izkustēties un pētīt tuvāk - doties izbraucienā ar velosipēdiem no Siguldas līdz Līgatnei vai no Murjāņiem līdz Siguldai. «Tas ir gan fizisks, gan emocionāls baudījums. Gar Gauju ir ļoti daudz taku, tā ka būs iespēja atrast arī tādas, kur nav sastopami daudz cilvēku. Vēl var doties izbraukumā ar laivu un vērot Gaujas senleju no ūdens. Iespēju ir daudz, atliek tikai izmantot skaistās rudens dienas,» teic M. Mitrevics.