Spriežot pēc politiķu publiskajiem izteikumiem (t. i., ja mēs tiem ticam), koalīcija nepārprotami nesteidzas ar jaunas valdības izveidi. Šāds lēnīgums nav nekas dramatisks, jo: a) Straujumas valdība turpina darbu, b) koalīcijai nemainoties, patiešām būtiskas izmaiņas jaunās valdības darbā (lai cik amatpersonas runātu par «darāmo darbu saraksta» stādīšanu) nav gaidāmas, līdz ar to nav arī pamata nepacietībai - «kas nu būs?».
Ir arī objektīvas grūtības modelī, kurā premjera amats tiek «zaļajiem zemniekiem». Piemēram, ZZS nekad nav slēpusi, ka to ļoti interesē satiksmes ministra amats, savukārt vienlaikus paģērēt gan to, gan valdības vadītāja posteni var citiem partneriem (jo īpaši Vienotībai) likties nepieklājīgu apmēru apetīte. Zināma tradīcija arī paredz, ka premjers un finanšu ministrs ir vienai partijai piederīgi, un arī šajā izkārtojumā jautājums ir par to, cik ļoti var «kāpt uz galvas» Vienotībai, turklāt pašai ZZS varētu būt problēmas ar jēdzīga kandidāta atrašanu savās rindās šim postenim. Galu galā pastāv iespēja, ka Vienotības līdere Āboltiņa savos uzstādījumos piekāpjas un pašreizējā «premjera partija» izvirza kādu kompromisa kandidātu, un koalīcija, kā smejies, atviegloti nopūšas par atkritušiem kreņķiem.
Tomēr jaunās komandas veidošanas nesteidzīgums rada arī nelāgu pēcgaršu, jo liecina par to, cik ļoti politiskā elite ir pieradusi pie ietekmes sfēru status quo. Atliek - paliksim pie šīs versijas, kuru uztur arī daži pazīstami Vienotības politiķi, piemēram, Eiropas Parlamenta deputāte Kalniete (LTV, 14.12.) - vienam cilvēkam (Āboltiņai) kaut ko līdz galam neizkalkulēt, un izrādās, ka sākas milzu tekalēšana, snaikstīšanās, saostīšanās, meklēšanās. Tad nākamajā reizē (priekšvēlēšanu posmā), dārgie politiķi, tā arī sakiet, ka pretendējat nevis uz «varu», «valsts vadīšanu» utt., bet uz saimniekošanu konkrētās ministrijās. Varbūt šāds vērtējums skan pārāk šerpi un netaisnīgi. Tomēr pašreizējā situācija aktualizē jautājumu, kas līdz šim no partiju puses noraidīts kā «Latvijas apstākļos neiespējama situācija». Ja partija nopietni pretendē uz varu, tad priekšvēlēšanu periodā tai ir jāspēj uzrādīt savu piedāvājumu valdības personālsastāvam, nevis jārunā par savu «garo rezervistu soliņu». Kura, kā atkal un atkal izrādās, nav. Visērtāk, protams, ir atgaiņāties ar apgalvojumu, ka tad publiski minētos kandidātus «izvalkās presē». Nevar noliegt, ka t. s. publiskā telpa neizceļas ar iecietīgumu un vēlmi pirms spriešanas vispirms uzklausīt, tomēr tikpat labi var teikt, ka tas ir nesaudzīgs, bet noderīgs treniņš cilvēkiem, kuriem ir veselīgas (vai neveselīgas) ambīcijas.