Droši vien neitrālas baltas sienas skatīšanos padarītu vieglāku, bet pārblīvēto vidi var uztvert arī kā pamācošu šķērsli, ko pārvarot gaida īpašs gandarījums. Šeit vērtīgi pavadīs laiku gan vizuāli jūtīgi cilvēki, kam sagādā baudu skatīties uz lielām krāšņām gleznām, gan arī tādi, kuri vēl pēc izstādes mēdz lauzīt galvu par to, kas tad īsti ar viņiem notika.
Kristīnes Luīzes Avotiņas (1983) gleznas izstādē Sapņu spēks ir atklātas, kaislīgas, temperamentīgas, košas, ornamentālas un tamlīdzīgas - pilnīgi atbilstošas visam, kas par populāro mākslinieci līdz šim rakstīts. Mākslinieces sapņi ir tik skaidri un tieši, kāda, manuprāt, ir nomoda ikdiena. Iespaids kā pārpilnā autobusā karstā vasaras dienā - visa tik daudz, viss vienlīdz svarīgs pats sev. Izstādes anotācijā rakstīts, ka māksliniece ik reizi gleznojot grib parādīt, cik daba ir skaista un apbrīnas vērta. «.. tikko atplaukusi ūdensroze, krītošas lapas no zeltainiem kokiem, rozā saulrieta debesis.. Tā varētu turpināt mūžīgi…» Tas liekas ticami, tomēr, manuprāt, Avotiņas jaunākās gleznas parāda galvenokārt, cik skaista un apbrīnas vērta ir pati autore un viņas aktīvā un atraktīvā dzīves uztvere. Ir brīnišķīgi nemainīgā intensitātē traukties pa ziedu un skaistuļu «amerikāņu kalniņiem», tomēr arī nogurdinoši. Varbūt frāzē «turpināt mūžīgi» arī slēpjas manas problēmas - gleznās nav pieturas punktu ne tiešu, ne pārnestu. Apmēram kā ar pārlieku sirsnību, kas pārmāc un stindzina.
Turpat blakus Ata Jākobsona (1985) gleznu izstādē Insomnia nesanāk nekāda atpūta, tomēr ievērojami mazinās temps, un uztvere var doties kaut puslīdz apjaušamos ceļos. Abu mākslinieku daiļradi var saukt par romantisku un nobrīnīties, cik dažādas izpausmes ar to saprotam. Vienlīdz romantiska ir gan krāšņa jūsmība, gan rēgaini apcerīgas dūmakas. Tikai skaidrās Avotiņas gleznas vēršas neskaidras, bet neskaidrās Jākobsona gleznas uztvēru kā skaidru, intuitīvi precīzi virzītu ceļu. Atkal paša autora teksts izrādās labs palīgs, lai saprastu darbus. «.. nav nekā absolūta, viennozīmīga un neapstrīdama, viss ir pakļauts nejaušībai, notikumu virzība ir neparedzama. Tieši šī maģiskā dūmaka, kas ieskauj cilvēka emocijas un viņa likteni, ir tas, ko vēlos parādīt savos darbos.»
Jākobsona gleznās visvairāk uzrunāja divas lietas jeb noskaņas - dūmakainie, mutuļojošie foni atsauc atmiņā daudz ko no XVIII gadsimta glezniecības un pārējam piedod retrospektīvu un inteliģentu toni. Savukārt rēgaino būtņu figūras pozē pa vidu parādes portretam un ģimenes foto no pavisam cita, vienīgi nav skaidrs, kura gadsimta. Visās personās, ja ne uzreiz, tad pēc brīža atklājas kaut kas noslēpumaini šausmīgs - citplanētieša seja (kādu to pazīstam no fantastikas filmām), balta maska, kaut kas aizgleznots ciet vai ieslīgst fona dūmakā tā, ka nevar saprast, tās ir cilvēciskas vai citas kādas būtnes.
Ir arī gleznas, kur iespaidīgo būtņu nav, bet noslēpumaini režisētas mākoņu un visādu neskaidru mutuļu attiecības. Īpaši kavējos pie gleznas ar lidojošu objektu (tāds kā dirižablis, kā kaut kāds šāviņš) un mākoni. Ienāca prātā kāda pagātnes aina no pagalma ar malkas krāmēšanu, kad mūs - salīkušus, norūpējušos un aizņemtus - pēkšņi iztrūcina skaļš «pfuff!!», un, izrādās, zemu, zemu pāri pagalmam lido sārts gaisa balons. Apmēram tik neaprakstāmi iedarbojas dažas Ata Jākobsona gleznas, un, manuprāt, to ir vērts piedzīvot.Abas izstādes galerijā Antonija apskatāmas līdz 14. februārim.