Pēdējā laikā vērotāji norāda uz ASV prezidenta Baraka Obamas centieniem nostiprināt savas ārpolitiskās prioritātes. Līdz ar pieņemto pašmāju veselības reformas plānu prezidents ar pilnu sparu pievērsies starptautiskajai politikai, parakstot divpusējo līgumu ar Krieviju par kodolarsenāla samazināšanu, uzņemot Vašingtonā kodoldrošības samitu un aktīvi turpinot lobēt sankciju ieviešanu pret Irānu, kas negrib piekāpties un modificēt savu kodolprogrammu. Lai cik spoža, tā tomēr ir medaļas viena puse, kuras nozīmīgumu pārspīlēt ir lieki, jo otrā pusē ir, piemēram, ļoti nozīmīgais Ķīnas atbalsts, ko Amerika lielā mērā panākusi, oficiālā līmenī delikāti paklusējot par Ķīnas, pēc daudzu domām, mākslīgi zemu turēto nacionālās valūtas vērtību. Amerikas darba devēji un eksportētāji par šādu ārpolitiskā spožuma cenu sper zemes gaisā.
Tāpat kutelīga situācija izveidojusies līdz ar valsts apvērsumu Kirgizstānā, kur Manasā atrodas NATO gaisa spēku bāze. Stratēģiski nozīmīgās bāzes dēļ NATO vispār un ASV konkrēti pēdējos gados caur pirkstiem skatījās uz prezidenta Kurmanbeka Bakijeva augošo despotismu. Mērķis jau cēls: kārtība, miers un demokrātija Afganistānā, tikai tur tā aizvien izcīnāma ar ieročiem, kamēr Kirgizstānā, iespējams, pietiktu ar vaļā palaistu spundi. Nu tā sprukusi vaļā pati, un diemžēl jāsaka, ka tas nav glaimojoši ne ASV, ne, starp citu, dažam no Latvijas, kura politiskā izmanība bija saucama par gudrību, līdz kamēr tā medaļa nepavērsās uz otru pusi. Ārpolitikā līdzīgi kā citās dzīves sfērās spožums un posts, kāpums un kritums tepat blakus viens otram vien ir.