Iet mātes pēdās
«Mani uztrauc daudzu sieviešu un vīriešu bezatbildība un savas dzīves nesakārtošana, jo visvairāk cieš bērni, kurus viņi laiž pasaulē,» ar sarūgtinājumu saka Brocēnu novada Blīdenes pagasta sociālā darbiniece Ausma Lagzdiņa.
Piemēram, viņas redzeslokā ir daudzbērnu ģimene, kurā mātei ir trīs pieaugušas meitas un trīs dēli skolēni, bet vīra nav. Mātes pēdās devušās arī meitas, kurām nedaudz pāri 20 gadiem, bet vienai divi, otrai jau trīs bērni, bet tēvs katram mazulim cits. Šobrīd visi iztiek ar bērnu pabalstiem, taču necenšas uzklausīt sociālās darbinieces ieteikumu tēviem pieprasīt uzturlīdzekļus, jo esot nobažījušās, ka bērniem, kad tēvs kļūs vecs, būs viņam jāpalīdz. «Jāapbrīno arī to vīriešu attieksme, kas, kādai trīsdesmitgadīgai sievietei dēlus sarūpējuši, dzīvo turpat tuvumā, bet izvairās un nepalīdz,» saka A. Lagzdiņa.
Lai arī sociālie darbinieki cenšas strādāt ar ģimenēm - un vecākiem atņemto bērnu skaits, saskaņā ar statistiku, mazliet pat samazinās, rūgtā daudzbērnu nasta agri vai vēlu uzgulstas uz bērnunamiem.
Ventspils pilsētas bērnunama vadītāja Mārīte Laipniece stāsta, ka pie viņiem nesen atvesti četri bērni no vienas ģimenes. Vecākajiem bērniem jau ir 15 gadu, tēvs katram savs. M. Laipniece uzskata, ka daļa sieviešu nedomā tālāk par mirkli, bet sekas ir nelaimīgi bērnu likteņi. Tukuma novadā Irlavas bērnu nama sociālā pedagoģe Danute Važa stāsta, ka šogad pie viņiem atvesti bērni no divām daudzbērnu ģimenēm. No vienas visi seši brāļi un māsas.
Savukārt Valkas novada Ērģemes bērnunama vadītāja Jolanta Visocka no savas pieredzes stāsta, ka mātes, kas atkal un atkal dzemdē bērnus, kurus pamet, šķietot naivas - viņām licies, ka pēkšņi sastapušas īsto vīrieti, kurš solījis mīlēt sievietes bērnus, bet ļoti vēloties arī savu, taču drīz par to aizmirstot.
Vecmāmiņas nav glābējas
Ogres novada sociālā dienesta darbiniece Ilona Reinholde uzskata, ka pat bērna atņemšanu vairākumā gadījumu vairs neuztver kā sodu. «Cēloņi ir savijušies - tas ir gan ilgstošs bezdarbs, gan alkohols, gan vardarbība. Bezcerība pārņem, kad redzu, ka sieviete, kuras trīs bērni jau atrodas ārpusģimenes aprūpes, gaida ceturto.»
Bieži jauno vecāku bezatbildības sekas vai nespēju rūpēties par saviem bērniem uzņemas vecmāmiņas. Taču bieži vien tas nav risinājums - sākoties grūtajiem pusaudžu gadiem, pat piecpadsmit, sešpadsmitgadīgus jauniešus nodod bērnunamā, lai audzinot tālāk. Ogres novada Lauberes bērnu nama vadītājas p.i. Dzintra Muižniece saprot, kāpēc šādos pusaudžos rodas naids, kas neizgaist, un viņi dzīvo ar nostāju - ja esmu slikts un nevienam nevajadzīgs, tad būšu slikts. Bērnunama darbinieki viņa salauzto dzīvi tik vienkārši neizmainīs, lai kā censtos, uzskata Dz. Muižniece.
Sociālie darbinieki visi kā viens atzīst, ka nevar ietekmēt, kādos apstākļos bērni tiek ieņemti. Viņu aicinājumiem - vispirms apdomāt - populārākā atbilde ir nākamā grūtniecība.
Sociālo darbinieku augstskolas Attīstība pārstāve Daina Vanaga, kura pētījusi nelabvēlīgās ģimenes, skaidro, ka pārsvarā tajās ir negatīva iepriekšējā pieredze, un paši jaunie vecāki nāk no ģimenes, kurā jau bijusi riska situācija. Lai mainītu šo cēloņsakarību, ar ģimenēm jāstrādā. «Apzinot cilvēka resursus, stiprās puses, mēs varam vecāku attieksmi mainīt, veidot un audzināt mīlestību, izpratni par to, ka bērns ir vērtība,» uzskata D. Vanaga.
Trūkst darbinieku
Tiesa, sociālo darbinieku skaits, kas strādā ar ģimenēm, aizvien ir nepietiekošs. Labklājības ministrijas (LM) statistikas dati rāda, ka sociālajos dienestos pašvaldībās kopā 2009.gadā strādāja 1820 sociālā darba speciālistu, bet pēc normas - viens darbinieks uz 1000 iedzīvotājiem - būtu jābūt ap 2255.
Labklājības ministrijas pārstāve Ilze Skrodele-Dubrovska secina, ka tas arī ir viens no svarīgākajiem iemesliem nepietiekamajam sociālajam darbam ģimenēs. Otrkārt, nepietiekošais pakalpojumu piedāvājums, arī finansējums preventīvajiem pasākumiem - ģimeņu konsultēšanai, izglītošanai un rehabilitācijai. «Tas liecina, ka par sociālā darba nozīmīgumu un saturu pastāv izpratnes trūkums arī valsts vadības sistēmā.»