Šovasar viņa to dziedās arī Lucernas un Zalcburgas festivālos un Milānas operteātrī La Scala. Atgriezusies uz skatuves pēc meitiņas Katrīnas Luīzas piedzimšanas, dziedātāja jau sniegusi virkni koncertu un guvusi spožus panākumus R. Štrausa Rožu kavalieris un V. A. Mocarta Tita žēlsirdība iestudējumos Vīnes Valsts operā. Savukārt māmiņas ikdienas repertuārā esot šūpuļdziesmas un «maza platīte meitiņai». Elīnas Garančas darba kalendārs ir saplānots līdz 2016. gadam. Nākamreiz Rīgā viņu dzirdēsim Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra Jaungada koncertos. Pirms tam (1. decembrī) arī operas Tita žēlsirdība kinotiešraidē no Ņujorkas Metropoles operas.
«Šovasar sekos atskaņojumi kopā ar Anju Harterosu (soprāns), Jonasu Kaufmani (tenors), Renē Papi (bass) Milānā, Lucernā un Zalcburgā. Rīga ir ģenerālmēģinājums, nekautrējos to atzīt. Ir brīnišķīga sakritība, ka secība ir tieši šāda.»
Bija grūti klusēt astoņus mēnešus un pēc tam atgriezties uz skatuves?
Jutos lieliski - beidzot sakārtoju visus plauktus un fotogrāfijas, izrevidēju skapjus, tas periods nemaz tik ilgs nelikās. Protams, ir grūti noorganizēt loģistiku: ceļošana, viesnīcas, ratiņi un auto sēdeklīši..., toties atgriezos uz skatuves ar repertuāru, ko jau zināju. Bija tikai atkal jāuztrenē fiziskā forma kā sportistam, jo vēders ir izstaipījies, muskuļi palikuši ļengani. Sākumā dziedi piecas minūtītes, nākamajā dienā desmit, pēc tam jau 12 minūtītes. Balss ir kārtīgi atpūtusies. Pirmajā dienā liekas, ka vari izdziedāt jebko. Nākamajā dienā izrādās, ka «jebko» tomēr nevar. Meitiņa piedzima septembra beigās. Martā, atsākot koncertēt, likās, ka ir jau diezgan labi, tomēr pa īstam formā esmu tikai tagad.
Tātad - ar izrādēm?
Jā, jo viens pats, ieslēdzies telpā, sevi pilnībā sagatavot nevar. Izrādē ir adrenalīns un pavisam citas sajūtas. Kad atkal izdzirdēju 1500 cilvēku aplausus, šī skaņa pēkšņi likās tik savāda. Tik sveša un tomēr tik tuva. Aplausi bijuši vienmēr, taču tagad šī skaņa likās pavisam citāda. Pavisam cita arī atbildības izjūta, jo cilvēki skatās: kā tagad skan balss? Ir izmainījusies?
Un kā šķiet tev pašai?
Tā kļuvusi nedaudz apaļāka, tumšāka, varbūt mazliet smagnējāka un augšējā reģistrā vēl spēcīgāka nekā iepriekš. Pirms tam tā bija maigāka, liriskāka. Tagad kļuvusi sievišķīgāka, nobriedušāka. Taču pārmaiņas nav tik lielas, lai teiktu: ārprāts, ir jānomaina viss repertuārs - vairs nedziedāšu Mocartu un Bellīni, tagad dziedāšu tikai raganas un liktenīgās sievietes. Man ir arī pāris lieku kilogramu, no kuriem nevar tikt vaļā, bet ir kļuvis vieglāk dziedāt. Svaram dziedāšanā ir nozīme. Trīsdesmit lieki kilogrami nav nepieciešami, bet kādi trīs četri dažreiz noder.
Viss ir, kā biji plānojusi, vai tomēr citādi?
Vienīgais, kas mani pārsteidz: kādreiz domāju, ka man pirms izrādes obligāti nepieciešamas astoņas vai deviņas stundas miega, lai balss būtu svaiga un būtu labs fiziskais un emocionālais stāvoklis. Tagad saprotu, ka var nodziedāt izrādi arī pēc piecām miega stundām. Tikai tagad pa īstam saprotu, cik neizsmeļama ir sievietes enerģija. Kā sieviete, kura strādā un kurai ir bērni, to visu var apvienot. Droši vien tikai tagad sāku saprast un novērtēt, ko mana mamma ir izcietusi kādreiz padomju laikos, kad veikalos gandrīz neko nevarēja dabūt.
Īstais brīdis radīt bērnu ilgi attālinājās?
Man jau 17 gadu vecumā bija skaidrs, ka gribēšu ģimeni un bērnus. Šis notikums netika attālināts tāpēc, ka man vēl obligāti jānodzied tajā vai citā teātrī. Vienkārši vēl nejutos gatava šai atbildībai - radīt jaunu dzīvībiņu un uzņemties visu atlikušo dzīvi atbildību par šo mazo cilvēciņu. Nemaz nebija žēl atteikties no kādas pirmizrādes, ieraksta vai festivāla. Tie bija pavisam mazsvarīgi, un grūtības jau sen aizmirsušās. Protams, es visu saplānoju tā, lai būtu mājās, kad meitai ir vakariņas un kad vannīte. Pēc izrādes kolēģi dodas uz restorānu, bet es zinu, ka Katrīna Luīza nākamajā rītā sešos celsies. Tad tu izvērtē, vai ir vērts sēdēt pie glāzes vīna un izklaidēties ar draugiem vai būt nākamajā rītā formā un pavadīt dažas brīnišķīgas stundas kopā ar savu bērnu.
Meitiņa ceļo līdzi visur, kur dziedi?
Jā, jo tikai nesen pārtraucu viņu zīdīt. Tagad skatāmies: ja smagāka turneja, kur katru otro dienu jāguļ citā pilsētā un viesnīcā, tik bieži mainīt gultiņas un apkārtējo vidi ir par daudz.
Tev ir mājas Rīgā un Malagā, un tikko dziedāji Vīnē, kur agrāk dzīvoji. Kur ir mājas sajūta?
Dziedātājs, īpaši brīvmākslinieks, kļūst pasaules pilsonis, un mājas ir vieta, kur es guļu. Tā mētājamies pa pasauli, un ir punkti, kuros jūties vairāk piederīgs vai kuru tu vairāk pazīsti. Tur jūties gandrīz kā mājās, jo zini to ielu, teātri, kafejnīcu, veikalu. Tomēr divas vietas mums ir vissvarīgākās: Rīga un Malaga Dienvidspānijā, kur mainām čemodānus un kur mums ir notis. Vienas ir manas bērnības un studentes mājas, otrajās jūtos jau pieaugušāks cilvēks.
Ko gaidi no uzstāšanās dzimtenē?
Ejot uz skatuvi, nekad negaidu ko īpašu. Eju tāpēc, ka man patīk dziedāt un gribas ko parādīt savai publikai. Bet nav tā, ka gaidu: nu būs kolosālākais vakars, panākumi, cilvēki stāvēs kājās. Tā nav pareiza nostāja. Dažreiz vakars nav izdevies un tu nesaņem gaidīto. Tad sabojājas garastāvoklis un liekas, ka nekam vairs neesi derīgs un vajadzīgs. Man šī ir atgriešanās un sevis parādīšana publikai (īpaši pēc tik ilga laika), un nākamais solis attīstībā, jo Verdi Rekviēms ir visspēcīgākais, visemocionālākais, visbagātākais un vispiepildītākais sakrālais darbs, kāds vien ir uzrakstīts. Man vienmēr bijis bail tam pieskarties. Likās, ka nekad nevarēšu to aizsniegt, pieskarties. Tagad radusies lielāka drosme, stabilitāte un arī pārliecība par sevi.
Interesanti, ka sapņoji nevis par galveno lomu, bet partiju solistu kvartetā!
Es nāku no dziesmu un kora dziedāšanas tradīcijas, jo papam kādreiz bija koris, kurā dziedāju pusaudzes gados. Tieši intonācija kvartetā - klausīties, ko dara soprāns, ko tenors, un ar viņiem sadziedāties - mani vienmēr ir ļoti fascinējusi. Diemžēl man ir tik reti piedāvājumi dziedāt lielās formas: Bēthovena Missa Solemnis, Mocarta vai Dvoržāka Rekviēmu. Katru reizi, kad man to piedāvā, es saku «jā», jo man ārkārtīgi patīk. Verdi Rekviēms priekš manis ir kroņa numurs kvarteta dziedāšanai. Man vienmēr ir licies, ka mecosoprānam tur jābūt īpašam, jāparāda sevi citā gaismā, un vienmēr ir bijis bail.
Pēc Karmenas, turklāt labākās gadsimta ceturksnī, tev vēl ir kāda sapņu loma?
Man ir sapņu loma Amnerisa (Verdi operā Aīda), bet vēl nejūtos gatava, lai nobriest. Esmu reāliste un necenšos sapņot par to, kas reāli nekad nebūs iespējams. Man ļoti gribētos nodziedāt Tosku, taču tas ir tāds sapnis sapnītis. Šajā sakarā man bija interesanti tikties ar slaveno mecosoprānu Kristu Ludvigu, ar kuru Vīnē mani vienmēr salīdzināja, sakot, ka es esot jaunā Ludviga. Viņa bija atnākusi uz Tita žēlsirdības pirmizrādi Vīnē un atsūtīja brīnišķīgu kartīti. Satikāmies pusdienās un nopļāpājām četras stundas. Teicu: jūs vienmēr esat bijis mans elks, ko jūs man ieteiksiet? Būdama mecosoprāns, viņa izdziedājusi daudzas soprānu partijas. Man likās, ka man vienkārši pietrūkst drosmes izmēģināt jaunas teritorijas. Viņa atcerējās: gadījies, ka pēc tam divi mēneši bija jāklusē. Taču jutusi gandarījumu. Varbūt man arī ir jāsaņemas un jātiecas pēc sapņiem, kas liekas neaizsniedzami. Man ir liriskais mecosoprāns, ko Vācijā sauc par Zwischenfach, - varu dziedāt zema soprāna vai augsta mecosoprāna partijas. Viena no lomām, kas mani interesē, ir Santuca no Zemnieka goda. Esmu nopirkusi arī Verdi Lēdijas Makbetas partitūru. Arī tās izdziedājuši vesela rinda mecosoprānu, un tā varētu būt arī mana nākotne. Taču jau zināms, ko dziedāšu līdz 2016./2017. gada sezonai: Mocarts, belkanto, Bellīni, Masnē. Ar dramatisko repertuāru vēl nesteigšos.
Kāpēc mājaslapā paver nākotni tikai līdz šīs vasara beigām?
Tāpēc ka finansiālā situācija pasaulē vēl joprojām ir ļoti nestabila. Daudzi teātri maina un pārceļ iestudējumus, jo ir pietrūcis finansējuma. Ir arī gadījies, ka saslimst galvenais tenors, un tad izmaiņas veļas tālāk kā sniega bumba. Ir patīkami redzēt, ka esmu nodarbināta, tomēr reāli plānoju tikai pusgadu.
Ko dari, ja nav iedvesmas, tomēr jādzied?
Sēžu garderobē un domāju - atkal jādzied, bet šovakar galīgi negribas. Bet izeju uz skatuves, izdzirdu orķestri, ieraugu skatuves gaismas, atveras priekškars - un pārņem eiforija. Enerģija, kas nāk no skatītāju zāles, ievelk virpulī, un tu iededzies. Bieži tieši tās izrādes, kuras sāku kā smagais vilciens ļoti lēnā gaitā, pēc tam tā piepilda, un ir tāds gandarījums izrādes beigās!
Kas svarīgāks: aizrautība vai paškontrole?
No katra pa drusciņai. Esmu pārliecinājusies, ka ne katru reizi, kad sevi emocionāli sadedzini, šī enerģija nonāk arī skatītāju zālē. Šad un tad uz skatuves galvā iezogas sadzīves domas, bet skatītāji to nezina un ir aizkustināti. Citreiz esmu tā notēlojusi, kā nekad, bet man jautā: kas tev šodien bija, slikti juties? Es ļoti uzticos profesionalitātei, taču man ļoti patīk arī improvizēt: izaicināt un pārsteigt partnerus, jo tieši pārsteigums un veselīga sacensība ir tas, kas neļauj izrādē iezagties rutīnai.
Vai vienmēr jātiecas pēc vokālā skaistuma ideāla?
Es domāju, apzināti grēkot ir pat veselīgi, taču svarīgi ir nenodarīt sev pāri. Vienmēr esmu ticējusi balss higiēnai. Lai nav tikai aklas emocijas. Atkal jācitē Kristas Ludvigas gudrība: nedziedi ar kapitālu, dziedi ar procentiem! Balss kapitāls ar laiku novalkāsies, balss nolietojas tāpat kā mašīna. Mani kritizē par to, ka dažreiz iekalkulēju balss higiēnu vairāk nekā emocijas, bet es esmu ilgtermiņa domātāja un rūpējos ne tikai, kā nodziedāt šodien, bet arī pēc pieciem vai desmit gadiem.
Ar kuriem kolēģiem uz skatuves jūties vislabāk?
Uzskatu, ka varu kļūt labāka tikai tad, ja dziedu kopā ar par sevi labākiem partneriem. Ja dziedi ar tādiem, no kuriem tev ir maz, ko iemācīties, ar laiku degradējies. Arī augstlēcējs nekad nekļūs labāks, ja katru reizi nepacels latiņu mazlietiņ augstāk. Kad sacenšamies, izaicinām viens otru un kā labā tenisa spēlē pārmētājam emociju «bumbiņu», tās ir retas izrādes, kurās nevis dziedi, bet dzīvo uz skatuves kopā ar kolēģiem.
Vai diriģents izrādē ir dievs, kuram jāklausa?
Ir diriģenti, kuri palīdz, un tādi, kuri traucē un sabojās visu vakaru: nejutīs tavu ritmu, neatļaus ieelpot. Krista Ludviga man teica, ka viņas karjeras laikā diriģenti nākuši un teikuši: es domāju, tev jādzied šī partija! Tā atnācis Karajans, kurš gribēja, lai viņa dzied Fidelio, un viņa to sagatavoja. Redz, kāda starpība: tagad man prasa, ko es gribu dziedāt. Runā, ka dziedātājs tagad atkal esot vissvarīgākais. Tas ir kā kurā teātrī un valstī: ir vietas, kur režisors joprojām ir galvenais.
Patīk, ja vari diktēt noteikumus?
Lai cik tas būtu dīvaini, man nepatīk būt uzmanības centrā. Es ļoti ātri adaptējos situācijā un varu pakļauties. Ja redzu, ka režisoram ir svarīgi sevi prezentēt, man nav problēmu: izdarīšu, kas jādara. Man ir jābūt pārliecinātai par to, ko daru, bet es nemēģināšu uzspiest sevi - esmu vissvarīgākā.
Bet ja režisoram ir neprātīgas idejas un viņš nerēķinās ar balsi?
Nevar pieprasīt, lai pīle kļūst par gulbi. Režisors saka: man vajag tā, bet man liekas, ka nevaru. Bet pamēģini! Tad arī sajūtu, varu vai nevaru. Man patīk, ja mani izaicina, un nekad uzreiz nesaku: es negribu un nevaru. Ļoti patīk arī diskutēt. Režisors grib. Bet kāpēc? Man jāsaprot, ko un kāpēc es daru.
Vīnē tikko dziedāji Mocarta Tita žēlsirdību modernajā Jirgena Flima režijā.
Tēlu partnerattiecību un psiholoģisko stāvokļu veidošanā Jirgens Flims ir kolosāls, bet jocīga ir viņa scenogrāfiskā gaume, arī Tita žēlsirdībā.
Dramatiskā teātra pieredze operai der?
Brīnišķīgi, jo tieši tādā veidā viss kļūst tik reāls. Dziedātājs tomēr ir slinks un vienmēr attaisnojas ar balss problēmām. Patiesībā mēs varam vairāk, nekā paši domājam. Ritmu un tempu diktē mūzika, taču pauzes (īpaši rečitatīvos!) var iegūt jaunu pavērsienu. Ar Flimu tieši to arī meklējām: iespējas, kur apstāties.
Kā ar Karelu Marku Šišonu atrodat sadarbības veidu un normu?
Gala koncerti ir pārbaudīta formula. Esam jau tik daudz tādu kopā snieguši, ka varam piedāvāt jebko: klasisku programmu vai popūriju, lirisku vai dramatisku. Gala koncertu priekšrocība ir, ka atbraucu tikai uz ģenerālmēģinājumu un nav katru reizi citam diriģentam jāstāsta, kādi būs tempi. Tā ir arī mūsu pabūšana kopā. Festivāls Garanča un draugi Gotveigā un Lincā (Austrijā) ir mūsu firmas produkts, ko sadarbībā ar Raiffeisenlandesbank turpinām jau piecus gadus. Koncerti notiek klostera pagalmā. Tā ir ļoti emocionāli uzlādēta, spēcīga vieta. Jūlijā, kad sākas atvaļinājums, aizbraucu izbaudīt tur klusumu. Uzbraucam augšā tādā lielā kalnā, un ir tāds klusums, ka liekas - esi Kungam Augstākajam pavisam tuvu. Tā vien liekas, ka vajadzētu palēkties un varētu ar roku aizskart mākoni. Publika pati nobalsoja, kādu repertuāru un kurus māksliniekus vēlas dzirdēt festivāla jubilejā.
Tevi interesētu koncerts (vai ieraksts) Rīgas Domā ar ērģelēm?
Interesē. Tieši pašlaik strādāju pie projekta, par kuru diemžēl vēl nedrīkstu runāt. Ja tas īstenosies, tā būs oda Latvijai.