Iestudējums diemžēl sanācis sintētisks - kā oranžās plastmasas egles, ko skatuves dibenplānā starp austrumnieciskiem paklājiem sakrāvis Mārtiņš Vilkārsis. Trīs dziedātājas - Katrīna Tropa, Vineta Elksne, Jolanta Strikaite -, saģērbtas Disneja princešu (attiecīgi no Šreka, Sniegbaltītes un Aladina) kleitās, dzied Ziemassvētku dziesmas. Ierosinājums bērniem dziedāt līdzi ir nedaudz liekulīgs, jo apdares, piemērotas meiteņu balss izcelšanai, no tradicionālām, bērnam zināmām versijām atšķiras. Turklāt - gribu redzēt četrgadnieku patstāvīgi dziedam Es skaistu rozīt' zinu! Jau lielākajai daļai vecāku būs problēmas ar vārdiem! Ja šiem iespaidiem pievieno dārdoņu pastiprinātājos (par Kārļa Lāča darbu apskaņošanas problēmu dēļ godīgi varu teikt tikai, ka tas ir skaļš) un jautājumu, kāpēc kompaktajā Mazajā zālē dziedātājām nepieciešami mikrofoni, skaidrs, ka baudījums šī stunda teātrī nav.
Tas viss nebūtu būtiski, ja bērniem patiktu. Diemžēl viņiem ir vienalga. Vai ko citu iespējams gaidīt, uzticot tik sarežģītu stāstu, kāds ir Laimīgais princis, trim neprofesionālām aktrisēm? Nē. Aktieri pret skatītājiem izturas ar cieņu, tas ir, nehaltūrē, kaut darbu dara bez iedvesmas. Tomēr izrāde «nenotiek». Gan dziedātājām, gan Ivaram Auziņam Prinča lomā balsis skan plakani, ierunātās, čiepstoši «izteiksmīgās» intonācijās. Dž.Dž.Džilindžers nav papūlējies radīt ne kripatiņas darbības, kas piesaistītu bērna uzmanību. Tikai teksts, teksts… Un kāds teksts! O.Vailds nav lasāmviela bērniem - ar dziļu filozofiju, simboliem, asu ironiju. Skats, kā amerikāniski smaidošās princeses priecīgi čiepst «un tad bezdelīga princim izrāva otru aci», raisa ne vienu vien jautājumu... Jo šī izrāde nav tā, kas bērnam palīdzētu uztvert ko tik stilistiski asu un vērtībās «nepareizu». Iespējams, saudzējot mazo skatītāju jūtas, materiāls «atvieglots» - noīsināta pašironija, viss, kas O.Vailda tekstā ir neviennozīmīgs. Paradokss, ka bērni šīs neviennozīmības tomēr tīri labi ja ne saprot, tad izjūt gan.
Lielisks darbs nelielā lomā gan izdevies Kristapam Rasimam. Viņa Bezdelīgas savdabīgā plastika tiešām šķiet kā no pasaku grāmatas izkāpusi un vismaz uz brīdi spēj saistīt arī četrgadnieku skatus.
Kāds ir galasecinājums? Viss kā parasti - kas teātrī palika pāri, to atdevām bērniem! Ļoti skumji, jo, šķiet, arī paši bērni to jūt. No zāles ārā ejot, pēc teātra piedāvātajām Disnejlendas izklaidēm (nofotografējies ar princesi utt.) noklausījos sarunu. Kāda astoņus gadus veca meitenīte lietišķi teica mammai - nebija tik gari, lai būtu jāguļ. Mamma uz to - nu ja, šī jau ir izrāde mazākiem bērniņiem... Var tikai minēt, kurš iepriekš teātrī bija snaudis - meita vai māte. Pieredze ir gūta - interesanti nav, jāgarlaikojas.