Romāna galvenie varoņi ir prostitūta ar iesauku Sirdspuķīte, Viljams Rākems, kurš sākumā ir neveiksmīgs pleibojs, bet beigās kļuvis par varenu uzņēmēju, un Rākema sieva Agnese. Katrs no šiem trim ir savā ziņā unikāla personība pat savam laikmetam: Sirdspuķīte dara jebko, ko no viņas vēlas klienti, un ar vārdu «jebko» tieši tas arī jāsaprot, turklāt viņa lasa un pat pati raksta vaļsirdīgu un negantu romānu; Viljams izmisīgi vēlētos kļūt par bagātu dīkdieni, kas šad tad uzraksta pa ģeniālai esejai, taču viņam jāpārņem tēva kosmētikas fabrika, bet eseju rakstīšanai trūkst iedvesmas; savukārt viņa ēteriskā kundze grimst tik dziļos aizspriedumos un maldos, ka pat lāga neapzinās sava bērna eksistenci, kur nu vēl cilvēka rašanās mistēriju, toties lolo pamatīgas zināšanas par eņģeļiem un dēmoniem.
Bez šiem trim, protams, te darbojas arī citi ļaudis - profesionālais un skarbais ārsts Džailzs, viņa meita Emelīna Foksa, kura nodarbojas ar prostitūtu atgriešanu uz taisnā ceļa, Viljama brālis Henrijs, kurš svārstās starp aktīvu kristietību un aktīvu dzīvi grēkā, burvīgie stulbie palaidņi Bodlijs un Ešvels, kuri nekad nekļūs pieauguši, Sirdspuķītes māte, bordeļa saimniece Kāsteveja madāma, kalpotāji un kungi, cits par citu trakāki. Brīžiem romāna noskaņa ne tikai atsauču, bet arī notikumu dēļ atgādina ainas no Lūisa Kerola Alises Brīnumzemē. Iedziļinoties katra varoņa domās un rīcībā, brīžiem reibst - no tā, cik gan dīvaini var būt aizspriedumi un cik spēcīga to vara pār it kā saprātīgām būtnēm.
Mišels Feibers (1960) ir īpatnis, kurš dziļā nopietnībā raksta jau kopš četrpadsmit gadu vecuma, un viņam šī romāna tapšana prasījusi divdesmit gadu - nopietnas viktoriānisma studijas, aizraušanās ar Dikensa un Eliota darbiem, smalka ironija un lieliskas stāstnieka spējas izstrādājušās pamazām. Romānu var lasīt kā izklaidējošu stāstu par dīvaino un splīnīgo karalienes Viktorijas laikmetu, kad smalkā sabiedrībā ne ar vārdu nepieminēja nekādas ķermeniskas funkcijas, toties naktspodus izgāza pa logu, laulātie gulēja atsevišķās guļamistabās, bērnus audzināja aukles un guvernantes, bet sekss prieka pēc bija iespējams tikai ar prostitūtu. Var lasīt arī kā sociālu kritiku, ko caurvij freidisms, marksisms, pirmie aizmetņi cīņai par sieviešu tiesībām un... tālaika pornogrāfiskie teksti. Autors turas pie Dikensa laiku vēstījuma formas - trešajā personā. Ievads, kas veltīts tālaika Londonas un tās iedzīvotāju aprakstam, skaidri liek manīt, ka stāstītājs «pazīst drēbi», atainojot tumšās, drūmās, ogļu dūmu, atkritumu smaku, dubļu, mēslu un padibeņu pilnās ielas. Iespējams, lasītāju, kurš paradis lasīt no dialogiem vien sastāvošus romānus, šī stāstījuma maniere sākumā var kaitināt, taču tā veiksmīgi balansē uz robežas, kur varētu sākties dikensiska garlaicība. Ne velti atsauksmē The Guardian K. Hjūss atzīst: «Šo darbu būtu varējis uzrakstīt arī Čārlzs Dikenss, ja vien viņa laikā [par seksu] drīkstētu runāt brīvi.» Lai gan atklāts valodā, teksts ne brīdi nekļūst nebaudāmi vulgārs vai klaji pornogrāfisks, tomēr lietas un darbības tiek sauktas īstajos vārdos.
Sirdspuķītes un Viljama romāns caurvij darbu, skaudri atspoguļojot tālaika vīriešu un sieviešu attiecības, un tā fināls varētu būt ārkārtīgi paredzams. Taču pēdējās simt lappusēs Feibers, manuprāt, ir nolēmis: ja jau es šo uzrakstīju, var gadīties, ka to lasīs un vēlēsies turpinājumu. Tāpēc beigās viņš atrod iespēju visu apgriezt kājām gaisā, padarīt neloģisku, bet... atstāj cerību, ka Sirdspuķītes stāsts varētu turpināties. Ja tas izdodas pēc 1000 lappusēm, nav brīnums, ka šī grāmata kļuvusi par bestselleru ASV, Itālijā, Francijā, Nīderlandē un Beļģijā.