Iepriekš esmu strādājusi dažādās organizācijās un uzņēmumos - gan tādos, kas saistīti ar izglītību, gan tādos, kas saistīti ar biznesu -, un, no personālvadības perspektīvas raugoties, ir pilnīgi skaidrs, ka ikvienam cilvēkam ir svarīgi, lai viņš laikus zinātu, cik lielu algu saņems, un ir svarīgi, lai darbinieks precīzi saprot, kādā veidā tiek rēķināts viņa atalgojums un par ko un kādā apjomā viņam tiek maksāts. Tieši šis, manuprāt, ir prioritārais jauna pedagogu atalgojuma modeļa ieviešanas mērķis - padarīt sistēmu caurskatāmu, saprotamu un prognozējamu katram Latvijas skolotājam, lai ikviens skolotājs zinātu, cik daudz naudas un tieši par ko saņems.
Ja runājam par atalgojuma lielumu, ir skaidrs, ka skolotāju algas šobrīd ir par zemu. Lielas neskaidrības sabiedrībā rada arī vēsturiskā pieredze, ka skolotājam it kā tiek maksāts par 21 stundu un pārējā laikā pedagogs ir brīvs no darba pienākumiem atšķirībā no daudziem cilvēkiem, kuri strādā 40 stundu darba nedēļu. Tāpēc ļoti svarīgs jaunā atalgojuma modeļa stūrakmens ir ne tikai skaidrība pašiem skolotājiem, par ko viņiem maksā un cik viņiem maksā, bet skaidrība arī sabiedrībai, ka šajā pedagogu algas ciparā ietilpst ne tikai novadītās stundas, bet arī gatavošanās stundām, turklāt ietilpst arī sadarbība ar skolēnu vecākiem. Gribu vēlreiz uzsvērt - jāpanāk, lai samaksas aprēķina principi visiem būtu nepārprotami skaidri. Atalgojuma modelis tik plaši redzamā amatā kā skolotājs ir ļoti svarīgs gan pašam pedagogam, gan sabiedrības izpratnei, par ko tad skolotājs saņem algu.
Plānojat saglabāt modeli «nauda seko skolēnam»?
Ar jēdzienu «nauda seko skolēniem» ļoti bieži tiek saprastas atšķirīgas lietas. Patlaban es negribētu minēt konkrētus saukļus, ar kuriem katrs var saprast, ko vēlas. Modelim jābūt tādam, kas ir saprotams skolotājam, kas ir saprotams sabiedrībai un kas neveicina nevienlīdzību Latvijā.
Saistībā ar šo modeli daudz runāts, ka zem jautājuma zīmes nonāk mazās lauku skolas. Kāds ir jūsu viedoklis - vai jācenšas mazās lauku skolas saglabāt visur, kur vien tās atrodas, vai var būt arī tā, ka ir vajadzīga skolu konsolidācija?
Mans uzstādījums jau no pirmās dienas šajā amatā ir rūpes ne tikai par izglītības pieejamību, bet arī kvalitāti. Pašvaldības ir skolu dibinātājas, un man jau ir ieplānotas sarunas ar pašvaldības pārstāvjiem par to, kā viņi ierobežotu resursu laikā var saglabāt gan pieejamību, gan kvalitāti. Daudzviet pasaulē tiek meklēti netradicionāli risinājumi, kā saglabāt laukos mazās skolas, bet rēķinoties ar to, ka, visticamāk, pedagogs, strādādams tikai par skolotāju mazā skolā, varbūt arī nevarēs nopelnīt pietiekami. Ir piemēri, ko mēs redzam arī Latvijā, ka mazā skola tiek uzlūkota kā lielās skolas filiāle. Es te nevēlos minēt precīzus modeļa nosaukumus, bet domāju, ka ir daudz dažādu risinājumu, tajā skaitā skolotājs kā konsultants vietējā sabiedrībā. Respektīvi, ir daudz dažādu iespējamo risinājumu, tikai nepieciešama sadarbība starp iesaistītajiem pārstāvjiem, piemēram, pedagogiem un pašvaldību. Mans kā ministres aicinājums pilnīgi noteikti nebūs rīt slēgt vairākus procentus no tām skolām, kurās mācās mazāk par 150 bērniem. Ir skaidrs, ka nepārdomāta skolu slēgšana nav pareiza un prātīga rīcība, naudas izteiksmē tas pat varbūt šķiet prātīgi, bet skolu esamības jautājumu nevar risināt, lūkojoties tikai naudas aspektā. Skola ir viena no nepieciešamībām, lai vietējā lauku sabiedrībā saglabātu vismaz cerības uz izaugsmi. Tomēr nevar noliegt, ka cerības uz izaugsmi nebūs iespējamas, ja līdztekus skolai nenotiks ekonomikas attīstība, ja laukos neradīsies uzņēmumi, ja nebūs arī zinātnes centru. Nav iespējams noturēt izaugsmi reģionā, ja tur paliek tikai skola.
Cerat, ka jums, strādājot ministres amatā, izdosies panākt radikālu pedagogu algu kāpumu?
Es izdarīšu visu to labāko, ko es varu, lai tie principi, kas man ir svarīgi, tiktu ievēroti izglītības sistēmā, bet es nevaru garantēt to, kas notiks. Es varu solīt, ka mana sirdsapziņa arī tajā brīdī, kad es vairs nebūšu izglītības un zinātnes ministre, būs tīra, bet, kas man praktiski izdosies, to rādīs darbi, par to es negribu neko zīlēt.
Iespējamā misija, kurā bijāt direktore, labā nozīmē ir slavena ar to, ka parāda - pedagogs var būt motivēts, erudīts, ar respektējamu prestižu. Ko plānojat darīt, lai kopumā pedagoga prestižs sabiedrībā kļūtu augstāks, lai vieglāk būtu skolā iesaistīt jaunus - plašākajā šī vārda nozīmē - cilvēkus?
Šis ir ārkārtīgi svarīgs uzdevums, jo vēl viens ļoti svarīgs aspekts, ko es allaž atkārtoju un turpināšu atkārtot, ir tas, ka visas izglītības sistēmas kvalitāte nevar būt augstāka, kā ir katra skolotāja kvalitāte. Iespējamā misijā ir novēroti tie principi, kas saskan ar tiem uzstādījumiem, kuri tiek ievēroti tajās daudzu valstu izglītības sistēmās, kuras tiek uzskatītas par labām, respektīvi, lai kļūtu par pedagogu, noteikti nepieciešama atlase, ko, manuprāt, ir iespējams īstenot katrā pedagoģiskajā augstskolā. Otrkārt, ir nepieciešama praksē balstīta skolotāju sagatavošana ar līdzsvaru starp teorētisku zināšanu apguvi un iespēju praktizēties, turklāt nepieciešams individualizēts atbalsts topošajam skolotājam. Treškārt, neapšaubāmi svarīgs ir atalgojums. Mēs redzam citās valstīs, ka cilvēki izvēlas kļūt par skolotājiem tikai tad, ja viņu atalgojums, strādājot izglītības iestādē, nav zemāks kā citu studiju programmu absolventiem. Līdz ar to skolotāja prestižs ir skatāms ļoti plašā griezumā - sākot ar atalgojumu un skolotāju sagatavošanu un beidzot ar uzstādījumu, ka mēs kā sabiedrība ticam - ikviens bērns var būt sekmīgs un skolotājam tur var būt ļoti liela un izšķiroša loma. Ir nepieciešams veidot arī sistemātisku, harmonisku sadarbību ar vecākiem, uzklausot viņu viedokļus.
Ir izskanējis pieļāvums, ka jūs esat par bezmaksas augstāko izglītību. Tā ir?
Nezinu, kur tas tā ir izskanējis. Es gribu atgādināt, ka augstākās izglītības nozarē mēs raugāmies uz Pasaules Bankas ieteikumiem, un ir nepieciešama papildu analīze, jo šie ieteikumi tikai nesen ir parādījušies. Mans uzstādījums noteikti nav tāds, ka būtu nepieciešama pilnībā valsts apmaksāta augstākā izglītība. Ja tas izrādītos iespējams, tas būtu lieliski, bet, lai es varētu izsvērti atbildēt uz šo jautājumu, man patiešām ir vajadzīgs laiks un iedziļināšanās.
Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā ir arī profesionālā izglītība. Kā jūs plānojat, iespējams, sadarbībā ar Ekonomikas ministriju vairāk pietuvināt profesionālo izglītību darba tirgus prasībām?
Domāju, ka profesionālā izglītība ir tā joma, kurā aizvadītajā periodā bijušas ļoti labas iestrādes - gan veidojot kompetenču centrus, gan attīstot duālās izglītības programmas sadarbībā ar uzņēmējiem -, un tas ir virziens, kas ir jāturpina.
Pēdējā laikā aktualitāte bijusi latviešu valodas apguve mazākumtautību skolās. Jūs esat strādājusi Preiļos, kur vēsturiski ir multikulturāla vide. Kāds, jūsuprāt, ir optimālais variants latviešu valodas popularizēšanai mazākumtautību skolām?
Lai kādu modeli mēs izvēlētos ilgtermiņā, tam ir jābūt pakāpeniskam un saprotamam, un te vārdu «pakāpenība» es gribētu lietot kā galveno.
Tas nozīmē, ka iepriekš dzirdētais - pēc 2018. gada aptuveni 80% mācību priekšmetu mazākumtautību skolu skolēni apgūs latviski, bet 20% - dzimtajā valodā - īstenosies, vai šo ieceri varētu mainīt?
Es pagaidām labprāt to nekomentētu.
Viens no jūsu priekšgājējiem izglītības un zinātnes ministra amatā - Roberts Ķīlis - asi kritizēja zinātniskos institūtus, uzsverot, ka liela daļa no tiem ir stipri zem tā līmeņa, kādu toreizējais ministrs vēlējās redzēt. Piekrītat šādam vērtējumam?
Ir bijis zinātnisko institūtu izvērtējums, tagad ir jautājums, kas notiks ar tiem institūtiem, kuri saņēma ļoti zemu vērtējumu. Vai šie institūti neturpinās pastāvēt, vai arī šie institūti tomēr radīs iespēju sadarboties ar spēcīgākiem institūtiem. Es teiktu, šis ir jautājums par izcilību.
Principā tas varētu nozīmēt pamatīgu zinātnisko institūtu vides pārkārtošanu?
Izvērtējums iezīmēja, ka tie institūti, kuri saņēma zemāko vērtējumu, ar savu eksistenci tādā formā un veidā, kādā tā ir patlaban, atrodas zem lielas jautājuma zīmes.
No jūsu pašas skatpunkta, kādas ir galvenās prioritātes, pie kurām gribat nekavējoties sākt strādāt?
Manā izpratnē cilvēkam, kurš strādā izglītības un zinātnes ministra amatā, noteikti nevajadzētu būt operatīvajam darbiniekam, kurš iedziļinājies katrā vissīkākajā jautājumā, bet vajadzētu būt tā, ka izglītības un zinātnes ministrs kā lielas organizācijas vadītājs raugās, lai mums Latvijā būtu izglītības vīzija un lai operatīvie lēmumi, kas tiek pieņemti, ir ar virzību uz izvēlēto vīziju. Tie vārdi, kurus es minu šīs lielās vīzijas kontekstā, ir izglītības pieejamība un kvalitāte. Katrā jomā un katrā nozarē tas, protams, darbības plānos nozīmē kaut ko nedaudz citu, un es vēlos, lai mums izdodas sistēmu veidot tādu, kas patiešām ir vērsta šajā - kopējās vīzijas - virzienā. Ja runājam par vispārējo izglītību, lai gan mūsu izglītības rādītāji ir labi, vairākas tendences ir ārkārtīgi neiepriecinošas, piemēram, palielinās atšķirības starp lauku un pilsētas skolām, pieaug atšķirība mācību sasniegumos atkarībā no vecāku turīguma, bet šādas tendences nekādā veidā nebūtu pieļaujamas.
Tātad galveno uzmanību plānojat pievērst tieši vispārējai izglītībai?
Nē, mans atbildības lauks ir arī zinātne, augstākā izglītība un sports. Izglītības kvalitāte, pieejamība, kā arī nevienlīdzības mazināšana ir galvenie darbības virzieni, bet darbības plāni ir specifiski katrai nozarei, un mans pienākums ir raudzīties ar vienlīdzīgu atbildību uz visām jomām.
Kādā politiskajā partijā plānojat iestāties?
Joprojām neesmu par to domājusi. Tā joprojām nav mana prioritāte. Ir daudz citu lietu, ko darīt.