Jaunie izglītības standarti ASV stājās spēkā 2012. gadā, tos īsteno nu jau 30 štatos, un arī to galvenā būtība, līdzīgi kā iecerētās mācību satura reformas Latvijā, ir fokusa maiņa no informācijas nodošanas skolēniem uz viņu prasmju un kompetenču attīstīšanu.
Dabaszinātņu mācīšanā skolās ierasti dominējis modelis, kurā skolotājs klasē ir galvenais runātājs un kurā ir plašs mācību priekšmetu spektrs ar centieniem ietilpināt tajā arvien vairāk satura, toties ar maz iespējām skolēniem diskutēt, vērtēt, analizēt. Ja zinātni pasniedz šādi, skolēni to ierauga kā neapšaubāmus, viennozīmīgus faktus, bet skolās neko nevajag pasniegt kā kaut ko monolītu, fiksētu, pabeigtu, uzskata Dž. Osborns. Viņš stāsta, ka ASV dabaszinātņu mācīšana skolās līdz šim lielā mērā balstījusies reālās pasaules praktiskā izpētē caur novērojumiem, mērījumiem, eksperimentiem utt. Taču zinātne nozīmē ne vien kaut ko praktiski pētīt, bet arī par to lasīt, rakstīt, runāt utt., jo paralēli pastāv telpa, kurā cilvēki veido teorijas, modeļus, hipotēzes, kas ir jāizdiskutē, jāpārbauda, izmantojot radošo un kritisko domāšanu. Šo telpu skolas skar maz, lai gan Nobela prēmiju zinātnieki mēdz saņemt tieši par idejām, nevis par eksperimentēšanu. «Skolēniem jāparāda, ka zinātne nozīmē radīt idejas,» teic Dž. Osborns un piebilst, ka zinātne būtībā ir kļūdu vēsture, nevis akmenī cirstas patiesības, kā to skolēni nereti uztver. Jaunie izglītības standarti cenšas virzīties prom no «plikas» eksperimentēšanas uz ideju radīšanu, skolēnu iesaistīšanu domāšanā. Tie arī orientējas ne vairs tikai uz to, ko skolēni mācību programmas noslēgumā zina un saprot, bet arī uz to, ko viņi spēj izdarīt - uz iegūtajām prasmēm. Tiesa, jautājums, kā jaunajā pieejā vērtēt skolēnu sasniegumus, vēl nav līdz galam izrisināts, atzīst Dž. Osborns.
ASV jaunie izglītības standarti balstās uz trim vaļiem - pamatidejām dažādās dabaszinātņu jomās, caurviju tēmām, kas iet cauri visiem mācību priekšmetiem (piemēram, cēloņi un sekas, sistēmas u. c.), kā arī astoņām zinātniskajām praksēm, kuras skolēniem mācoties arī jāpielieto. Šajās praksēs ietilpst, piemēram, jautājumu uzdošana, modeļu veidošana, pētījums (turklāt skolēni jārosina domāt, kāds īsti ir labs pētījums), datu analīze un interpretācija (arī te skolēniem jāmāca domāt, kāpēc viens interpretācijas variants ir labāks par citu), matemātika kā viena no zinātnes valodām (un, pēc Dž. Osborna domām, to no dabaszinātņu priekšmetiem izslēgt nedrīkst), izskaidrojumu veidošana (ko skolēni patlaban stundās dara reti), argumentācija u. c. Runājot par pēdējo, Dž. Osborns saka - skolēniem jādod iespēja apstrīdēt un kritizēt idejas. Ja, mācoties par to, ka diena un nakts mainās tāpēc, ka Zeme griežas ap Sauli, skolēniem ļauj izdiskutēt kontraargumentus (piemēram to, ka ir taču acīmredzams, ka Saule griežas ap Zemi), viņiem veidosies stabilāka izpratne par šo tēmu. Dž. Osborns skaidro, ka jaunā pieeja dabaszinātņu izglītībā ir virzība uz augstāka līmeņa domāšanu, ar ko radīt jaunas zināšanas, inovācijas. «Lai varētu konstruēt zināšanas, jābūt arī spējai atpazīt sliktas idejas. Taču - cik bieži dabaszinātņu skolotāji kļūdainas idejas atmasko un aicina to darīt arī skolēnus?» viņš jautā.