Cilvēku kopa kaut kā kļūst par tautu, zēni par vīriešiem, meitenes par sievietēm - u. tml. psihofiziskas mistērijas visu laiku notiek ar mums un mūsu acu priekšā.
Baltkrievu fotogrāfa Andreja Lenkeviča izstāde un grāmata Pagānisms mūsdienu baltkrieviem rāda viņu pašu tradīcijas kā identitātes meklējumu iespēju. Pat ne kā iespēju, bet reālu praksi, kas saglabājusies retos lauku apvidos vēl līdz mūsdienām.
Andrejs Lenkevičs (1981) ir viens no pazīstamākajiem baltkrievu fotodokumentālistiem, darbus izstādījis Eiropā, Āzijā un ASV, fotogrāfijas publicējis The New York Times, Spiegel, GEO, Vanity Fair, Readers Digest u. c. Par sēriju Pagānu tradīcijas Baltkrievijā autors saņēmis vairākas balvas.
Izstādes anotācijā izstādes kurators Arnis Balčus raksta: «Pagānu kultūrai Baltkrievijā ir ļoti senas saknes, un tās tradīcijas tika pārņemtas no baltu un somugru ciltīm. Pagānisms ir spējis pārdzīvot sociālos un politiskos režīmus, arī 70 komunisma gadus, un saglabājis dzīvu pašu svarīgāko - īpašu uzmanību un cieņu pret dabu. Lielākā daļa pagānisma paražu saistās ar dabas atjaunošanos - pavasara sagaidīšanu, ražas novākšanas laiku, Jāņu nakti utt. Lietas, kas pirmajā mirklī var šķist banālas, piemēram, kā akmens, koks, augs, vainags vai ceļš, izrādās, ir apvītas ar simbolisku nozīmi un ir dzīvas.»
Atšķirībā no kuratora es nebrīnos, ka koki ir dzīvi, bet arī pati ikdienā esmu tālu no spējas pateikties kādam zvēram vai augam, ka viņš sevi upurē, lai es dzīvotu. Taču sajūtas, piemēram, apklājot galdu, reizēm ir jocīgas. Laikam tiešām nekas nav tāpat vien, arī svinīga upurēšana vienkārši ir, un nereti saprašana, kas īsti ir tas, ko tu dari, iziet cauri arī biezākajām ādām. Taču fotogrāfs nav meklējis neko nedefinētu, nekādus spokus un arī nekādu etnogrāfisko muzeju piedāvājumu, neko dekoratīvu, nekādas čaulas bez satura. Viņš atradis īstas baltkrievu tantiņas, un pat ne tik vecus cilvēkus, kas sataisa visādus objektus, veic visādas darbības, ko ticība pārvērš aizsardzībā un piederībā. Brīžiem A. Lenkeviča fotogrāfijas atgādina teiksmainā klasiķa Manuela Alvaresa Bravo Meksikas kolekcijas, kas arī tiecās pēc dzimtenes sakņu spēka un to mūsdienu (tolaik runa bija par 30. gadiem) liecībām.
Nefokuss, novērstas vai izplūdušas sejas uzņēmumos vērš tos noslēpumainos skatos, kam piemīt «kaut kas tāds, kas vērotājam nav pilnībā izprotams un tātad - nav arī pieejams», raksta kurators. Šī īpatnība un precīzais vērojums atbilst tam, par ko izstādē ir runa. Bez iniciācijas tas nav un nedrīkst būt pieejams, jo ir uz pašas literārā un mistiskā robežas, kā pagānismu raksturojusi baltkrievu fotogrāfijas pētniece Svetlana Poļeščuka.