Latvijā viens no tādiem ir Aigars Apinis. 1992. gada vasarā viņš guva smagu kakla skriemeļu traumu, lecot ūdenī. Kopš tā laika lodes grūdējs un diska metējs izcīnījis trīs paraolimpiskos zeltus, divus sudrabus un divas bronzas. Oktobra vidū viņš savu trofeju plauktu papildināja ar pasaules čempionāta zelta godalgu. Turklāt to Latvijas Paraolimpiskās komitejas viceprezidents izcīnīja ar jaunu pasaules rekordu. Pēc atgriešanās Latvijā aicinājām Latvijas tituliem bagātāko paraolimpieti uz sarunu par pasaules čempionātu un paraolimpisko sportu kopumā.
Kā tikāt galā ar karstumu Katarā?
Aklimatizēties vajadzēja, jo no Latvijas rudens iebraucām svelmē. Lidostā devāmies uz autobusu, kas mūs sagaidīja, un man ratiem stīpas palika mitras no tā karstuma, citiem aizsvīda brilles. Tas bija vakarā ap septiņiem astoņiem. Svelme ne pa jokam, bet autobusos un iekštelpās visur bija kondicionētāji. Bija jāuzmanās no krasajām temperatūras maiņām. Istabiņā centos kondicionētāju ieslēgt tikai tad, kad biju prom. Baidījos apaukstēties un apslimt.
Stadionā karstums netraucēja?
Man bija paredzēts starts no rīta, tāpēc treniņiem izmantojām arī rīta sesijas. Vakarā stadionā bija patīkamāk, jo saule jau bija nolaidusies, bet no rīta... Biju tieši saulē, tāpēc centos tam pielāgoties jau treniņos. Man pēc traumas ir arī tāds mīnuss, ka es nesvīstu, tāpēc tas karstums uzkrājas. Veselam cilvēkam ar darbīgu termoregulāciju karstums tiek pārvarēts ar svīšanu, bet man tas paliek iekšā. Taču tas man nav jaunums, bija jau man tāda pieredze. Turklāt Rio spēlēs būs līdzīgi.
Spriežot pēc labotā pasaules rekorda, varētu nodomāt, ka startējāt augstkalnē, nevis karstumā.
(Smaida.) Redziet, no vienas puses, jā, karstums mani nogurdina vēl vairāk, bet, no otras, - manai muskulatūrai ir tonuss. Tajā karstumā ķermenis atbrīvojas, tur man rokas strādāja kā pātagas. Protams, ne jau tikai karstums vien palīdzēja. Rezultāts ir arī gadiem ilga darba auglis. Sākumā man bija ļoti grūti noturēt disku, jo manā medicīniskajā grupā ir mazliet sarežģītāks satvēriens. Es lietoju speciālu smēri, ko lieto handbolisti. Tie ir tādi sveķi, lai disks neizslīd no rokas, bet tajā karstumā sveķi kļuva ļoti slideni.
Ar jūsu pieredzi uztraukums tik un tā vēl mēdz būt?
Manuprāt, katram sportistam ir kaut vai neliels uztraukums. Ja satraukuma nav, tad kaut kas vairs nav riktīgi. Mandrāžas, kuras dēļ aizmirstu visu - kā mest, kā grūst -, tādas gan man vairs nav. Manā disciplīnā svarīga ir pašpārliecība. Esmu novērojis, ka konkurenti sektorā mēdz uzvesties ļoti bravūrīgi - kā uzvarētāji. Viņi māk mazliet psiholoģiski ietekmēt: tu redzi, ka viņš ir spēcīgs, muskuļots... par to nedrīkst domāt. Jānoskaņo sevi uz to, ka esi vislabākais.
Pirms katrām sacensībām esat favorīts. Vai arī tad citi ir bravūrīgi un mēģina iebiedēt?
Varbūt ne gluži tā, bet... Redziet, mums ir speciāli krēsli, īpaši noteikumi, kā jāpiesprādzējas pie tā. Ir papildu faktori, pie kā piesieties un kā dēļ var diskvalificēt. Ja tu esi trijniekā, bet kāds ir ceturtais, viņš meklēs katru iespēju uzrakstīt protestu: inventārs neatbilst standartam, apģērbs nav tāds, tev ir vēl kaut kas... Tas man nepatīk sportā, bet tāds nu tas ir. Man ir bijis, ka paraolimpiskajās spēlēs konkurents nāk un baksta uz manu krēslu, sauc galvenos tiesnešus un rāda, ka kaut kas nav kārtībā.
Un tas notiek tieši pirms metiena?
Jā! Tas ir tāpat kā tehniskajos sporta veidos: bobslejā vai autosportā. Jebkurš var likt pievērst tiesnešu uzmanību konkurentu tehnikai. Ja esi sportists ar jau izkarotu vārdu, uz tevi mazāk aizdomīgi skatās, bet lielvalstu pārstāvji - amerikāņi, krievi, vācieši - nepievērš tam uzmanību. Viņiem visi veidi ir labi (iesmejas).
Visa Latvijas delegācija Katarā bija vienlīdz ilgu laiku: divas nedēļas. Cik tas izmaksāja?
28 650 ASV dolāru par dzīvošanu, dalības maksa bija 12 750 eiro, un aviobiļetes ar visu bagāžu un apdrošināšanu izmaksāja ap 11 tūkstošiem. Tātad kopā ap 50 tūkstošiem eiro. Daudzi jautā, kāpēc visi braucam kopā, nevis tikai uz tām dažām dienām, kad jāstartē. Redziet, ir tāda specifika, ka cilvēki ir ratiņkrēslos. Organizētāji rīko sagaidīšanu lidostā un nogādā visu komandu uz viesnīcu, tāpat arī atpakaļ. Bet tas ir tikai noteiktās dienās un ne visu laiku. Eiropas un pasaules čempionāti kopumā tiek organizēti labi, taču mēdz būt problēmas, ka ne visur var tikt ar ratiņkrēsliem. Lūk, paraolimpiskās spēles ir vienīgās, kurās varam justies kā karaļi, jo skaidri zinām, ka tiksim pilnīgi visur, kurp iesim. Vienalga, vai cilvēks ir ar ratiem, ar kruķiem vai neredzīgs - par visu ir padomāts. Tāpēc katra sportista sapnis ir paraolimpiskās spēles, jo tur viņš var justies priviliģēti.
No kurienes tāda nauda?
Apmēram puse bija no budžetā paredzētās summas - 250 tūkstoši eiro pielāgotā sporta attīstībai. Tā ir summa, kas mums ik gadu jāsadala divdesmit federācijām. Otra daļa bija no vasarā papildus piešķirtajiem simts tūkstošiem, lai sagatavotos čempionātam Dohā. 50 tūkstoši eiro ir summa, kas iztērēta tikai par nokļūšanu un atrašanos Katarā, bet vēl jau bija jāgatavojas sacensībām: jārīko treniņnometnes, citiem bija jāpiedalās sacensībās, lai kvalificētos čempionātam. Uz katru sportistu un treneri kopā gadā varam piešķirt tikai piecus tūkstošus. Ar to summu, protams, nepietiek, lai segtu visus gatavošanās posma izdevumus. Sportisti un treneri iegulda arī savas finanses.
Kas ir jāizdara, lai paraolimpietis varētu pretendēt uz iekļūšanu pasaules čempionātā?
Tas ir labs jautājums. (Iesmejas.) Smieklīgais, ko nākas dzirdēt, ir: «Es gribu uz olimpiādi.» Ja gribi, pērc biļeti un brauc kā skatītājs. Lai iekļūtu paraolimpiskajās spēlēs, vismaz četrus gadus kārtīgi ir jāstrādā. Vispirms ir jānokārto medicīniskā klasifikācija, kur noteiks tavu grupu un kādā disciplīnā drīksti startēt. Latvijā nevar iziet klasifikāciju. Tad jāmeklē turnīri, kuros var krāt kvalifikācijas punktus. Uz Eiropas čempionātu ir drusciņ vieglāk tikt, tur kvalifikācijas robeža nav liela. Uz pasaules čempionātu nav tik viegli. Daudzi mums prasa, cik tad liela konkurence mums ir: pieci vai desmit cilvēku? Gala sacensībās varbūt arī nav daudz, taču cik daudzi paliek mājās! Jāsaprot, ka paraolimpiskajā sportā dalībnieku skaits tiek limitēts arī īpašo vajadzību dēļ. Ja mešanas sektorā ir desmit dalībnieku, tur nākas pavadīt kādas trīs četras stundas. Cilvēku skaitu mākslīgi samazina.
Cik mūsu paraolimpiešu jau nodrošinājuši dalību Rio?
Ar sniegumu Katarā esam nodrošinājuši Latvijai trīs dalībnieku kvotas vieglatlētikā. Katra godalga pasaules čempionātā dod vienu biļeti uz Rio. Loka šaušanā Ieva Melne izpildījusi Rio normatīvu. Vieglatlētikā, domāju, uz Rio brauks Apinis Aigars, Edgars Bergs. Dmitrijs Silovs Katarā ieguva medaļu, taču diemžēl Rio nebūs šķēpa mešanas disciplīnas, kas ir viņa jājamzirdziņš. Viņš varētu startēt tāllēkšanā vai lodes grūšanā, bet tad jāskatās, vai tajās disciplīnās kāds cits mūsējais nav labāks.
Kāpēc Rio nebūs šķēpmešanas?
Tāda ir specifika, ka katru reizi kādu disciplīnu neiekļauj programmā. Arī man ir liela sāpe: 2012. gadā kļuvu par paraolimpisko čempionu lodes grūšanā, kuras jau divus gadus nav ne Eiropas, ne pasaules čempionātos un nebūs arī Rio. Man paliek tikai diska mešana, bet tieši lodes grūšanā biju galvas tiesu pārāks.
Vai ar sportu nodarbojāties jau pirms traumas gūšanas?
Es biju kārtīgs lauku puika. Dzīvoju Birzgales pagastā. Pamatskolas vecumā bija jāpārstāv skola, un viss padevās. Cik man zināms, daži Birzgales rekordi joprojām ierakstīti uz mana vārda.
Pēc traumas sportam taču pievērsāties ne uzreiz?!
Divi trīs gadi tika nodzīvoti pa mājām. Bija gultas režīms, pats nevarēju ne zeķi uzvilkt, ne apgriezties. 1994. gadā pirmoreiz nokļuvu sanatorijā, kur man iemācīja pamata lietas. Katra patstāvīgi uzvilktā zeķe bija medaļas vērtē, kļuvu mazliet neatkarīgs no pārējiem. Tas lāča pakalpojums, ko daudzi cenšas izdarīt - padot, atnest, izdarīt -, neveicina cilvēka rehabilitāciju.
Kāda bija motivācija?
Iziet sabiedrībā. Saprast, ka es neesmu viens, ka ir arī citi cilvēki. Kad 1995. gadā satikos ar savu treneri Aldi Šūpulnieku, kurš Ogres stadionā bija rīkojis sacensības invalīdiem, viņš teica, ka no manis kaut kas varētu sanākt, ja nopietni trenētos. Tobrīd to visu laidu gar ausīm. Bet gadi ritēja uz priekšu, man tā lieta patika, un soli pa solim nonācām pie mērķa aizbraukt 2002. gadā uz paraolimpiskajām spēlēm. Tobrīd mūsu paraolimpiešu panākumi nebija tādi, kā tagad, tobrīd tas likās kaut kas daudz grūtāk realizējams.
Cik bieži sanāk trenēties?
Katru mēnesi rīkojam desmit dienu treniņnometnes pa diviem treniņiem dienā. Ārpus treniņnometņu laika katrs pats sev meklē trenēšanās iespējas.
Tagad rit ziedojumu kampaņa Viņi var. Vai varam mēs?. Kampaņas ietvaros cilvēki aicināti ziedot, lai Latvijas paraolimpieši aizbrauktu uz Rio. Bet aizbrauks taču tik un tā?!
Naudu vajag arī, lai sagatavotos. Lai aizbrauktu uz sacensībām un izpildītu visus kritērijus. Nav jau tikai vieglatlētika vien! Ir loka šaušana, adaptīvā jāšana, riteņbraukšana un citi sporta veidi. Cik man zināms, līdzīgas akcijas notiek arī citās valstīs, arī olimpiešiem. Bet šai akcijai ir vēl viens aspekts: mēs kļūstam atpazīstami, vairāk cilvēku uzzina par mums, viņi redz, ka tas ir sports, nevis rehabilitācija, kā dažiem labiem sporta funkcionāriem to patīk saukt. Mēs taču trenējamies, ēdam, dzeram, mums veic dopinga kontroles. Viss tāpat kā citiem sportistiem. Jā, mazliet citādiem, bet sportistiem. Tas ir apbrīnojami, kā paraolimpietis, mazs vīriņš svara kategorijā līdz 50 kilogramiem, pauerliftingā no krūtīm uzceļ 182 kilogramus! Un kāds to sauc par rehabilitāciju, nevis sportu?!