Laikmetā, kad pierasts teikt, ka visu var atrast internetā, turklāt ikviens patstāvīgi, var jautāt, kam vajadzīgas bibliotēkas un bibliotekāri?
Jautājums ir: cik droša, pareiza ir informācija internetā, lavīna un izkaisītas druskas vienlaikus. No šā viedokļa bibliotēkai un bibliotekāriem jābūt tiem, kas veido portālu, simboliskos ieejas vārtus, aiz kuriem cilvēks varētu rēķināties, ka šī digitālā pasaule no informācijas viedokļa ir korekta. Tas gan ir milzīgs darbs.
Par bibliotēku lomu internetā būtu skaidrs, tomēr cilvēkiem tās tik un tā asociējas ar ēkām un gariem plauktiem ar grāmatām.
Ēkā var ieiet pa dažādiem vārtiem. Ja runājam par fizisko ēku, lasītavu, neaizmirstiet, ka cilvēks ir sociāla būtne, kas alkst sabiedrības. Jūs nezināt, kas bibliotēkā notiek: lasītāji, redzot, ka citi kopē materiālus par kādu tēmu vai pasūta grāmatu blāķus, nekautrējoties iet klāt un jautā, ko tad šie citi pēta. Cilvēki grib komunicēt par izziņas, garīgām lietām. Tas ir sabiedrībā ačgārni kultivēts priekšstats, ka grāmatu lasīšana ir novecojis paradums. Apbrīnojami daudz cilvēku turpina domāt, lasot grāmatas. Domāšana, lasot grāmatu, ir simtreiz dziļāka nekā domāšana ielas problēmu līmenī.
Vai neveidojas situācija, ka drīz būs krāšņa Gaismaspils, bet nebūs ko tur likt iekšā? Ņemot vērā naudas trūkumu, vai bibliotēkas var atļauties iegādāties saturu?
Atļaušos gan izteikt ķecerīgu domu, ka naudas valstī pietiek, tā tikai tiek tērēta nepareizi. Finanšu ziņā bibliotēkas atgriezušās 2004. gada līmenī. Tomēr kopumā nav tik traki - apzinām tos blokus, kuros ir tukšumi (tāpēc ir Krājumu veidošanas padome, ar saviem kritiskiem aizrādījumiem nāk palīgā konkrētu nozaru pārstāvji), un pakāpeniski tos aizpildām.
Daudz runā par Eiropas naudu kā glābiņu. Vai bibliotēkas te var ko izmantot?
Jāatzīst, ka kultūras joma šo iespēju nav izmantojusi. Ir diezgan maz šo Eiropas projektu. Esmu veidojusi projektus lasīšanas veicināšanai, un jāatzīst, psiholoģiski ir grūti, ja izstrādātais projekts jāpagriež gandrīz diametrāli pretēji, lai tas kvalificētos Eiropas kritērijiem. Tomēr domāju - ja visi kopīgi pastrādātu, mēs situāciju mainītu un paņemtu to naudu, ko neesam paņēmuši.
Rīgai bibliotēka saistās ar Gaismaspili. Kas notiek laukos, kas ik dienas kļūstot arvien tukšāki, un infrastruktūra drupinās?
Bibliotēkas ir stabilākais un attīstītākais tīkls Latvijā. Kad braucam pa Latviju, jā, redzam, ka lauki kļūst tukšāki, bet, kad iebraucam kādā miestiņā, atrodam tur labi nokomplektētu bibliotēku ar interneta pieslēgumu. Notiek gan diskusijas par krājumu veidošanu. Ir lauku bibliotēkas, kas saka, ka labāk nauda jāizmanto preses abonēšanai; to patērē vairāk. Taču vajag jau arī labākos pētījumus par Latviju, nopietno galu, jo uz laukiem brauc arī studenti, un galu galā visi nekad nedzīvos Rīgā.
Intervēja Māris Zanders