Tomēr ne jau par liktenīgajām sakritībām, kuru šī tulkojuma sakarā ir ne mazums, es vēlētos stāstīt.
Barts pēc mātes nāves rakstīja: «Tīras sēras, kam nav nekādas daļas gar dzīves pārmaiņām. Mīlestības attiecību svītrojums, neaizpildāms tukšums.»
Varu tikai nojaust, ko māsai nozīmēja tulkot šīs Barta dvēsles sāpju piezīmes bēdās par māsas aiziešanu. Nokļūt pasaulē, kura it kā nepieļauj atgriešanos dzīves pārmaiņās, kurās ieaustie sēru pavedieni tomēr atkal dvēselei atļauj priecāties.
Bija saulains, silts janvāra rīts, kad mēs devāmies ceļā uz Bodbes sieviešu klosteri Kahetijā. Kalni pamazām iznira no miglas, debesis atvērās, un gaisma jau bija tik pavasarīga. Nekas neliecināja par ziemas mēnesi. Šis bija no tiem ceļiem, kas ved paši. Nekas, ko tu iztēlojies vai plāno, nenotiek pēc tava prāta. Viss Dieva rokā.
Mums, trim ceļotājām, katrai savi iemesli, kāpēc mērkties Bodbes svētajā avotā, kāpēc ticēt šai vietai. Ceļu kavējam ar stāstiem. Piemēram, par laimīgo sakritību pagājušajā janvārī, kad man iznāca veikt avota rituālu kopā ar klostera māsām, jo bija liela reliģisku svētku diena. Vienmēr tā negadās, bet nekas - būs jau labi tāpat.
Nobraucot pa akmeņaino ceļu pie mazā avota, aiz kura slienas baznīciņa, saule mirdz tikpat kā vasaras dienā. Un pie avotiņa ir tikai klostera māsas un tēvs. Izrādās, mēs esam atbraukušas lielajā pirmssvētku dienā, ūdens svētīšanas dienā, kad avotā iet tikai klostera māsas.
Dodamies augšup uz klosteri. Te jau ir būts, liekas, ka esam tikpat kā mājās. Māsai Marinei mēs stāstām par citas māsas likteni, kura atbraukusi šeit sērās par savu mirušo māsu.
Un tad tāpat, kā notiek vasaras diena ziemas dienā, notiek tālākais - mums atļauj iet avotā, un māsa Marine nāks ar mums kopā.
Ar balto krekliņu, ar ledusauksto ūdeni pār galvu, ar elpas aizraušanos, ar siltumu, kas pārņem pēc tam, sēras atkāpjas. Viss atkal pamazām ir iespējams - dzīves pārmaiņas, mīlestības attiecību gaišums, skumju tukšums, ko lēni atkal piepilda prieks par dzīvi.
Un māsa, kas debesīs, to noteikti vēlē māsai, kas uz zemes. Tāpat kā Barta māte to noteikti vēlēja savam dēlam, kurš mocījās sērās un sirds sāpēs.
Dienasgrāmatā Barts piemin, ka ticējis, ka sēras viņam palīdzēs pilnveidot labestību. Tas, protams, bija tikai īss dzīves brīdis. Bet mēs to ieraudzījām - sēras kļuva gaišas, kļuva labestīgas.