Sākotnēji, izlasot anotācijā pamatojumus, kāpēc šādi grozījumi nepieciešami, bija skaidrs, ka var piekrist, ka mērķis nav slikts, grozījumi attiecīgajos likuma pantos ir vajadzīgi, taču, kad juridiski iedziļinās piedāvātajā redakcijā, redzams, ka šī ir bijusi tā situācija, kad noteiktas nozares speciālisti ir rakstījuši likuma tekstu, lai savus mērķus sasniegtu ar sev pēc iespējas vieglākām metodēm. Bet tā likumi netop - tas ir vienos vārtos. Izmaiņas būtu jāapspriež ar dažādu nozaru ekspertiem, tas nav izdarīts, līdz ar to nebūtu labi, ja šādas kvalitātes likums tiktu pieņemts paātrinātā kārtībā.
Arī Valsts prezidents paudis bažas par piedāvātajām normām, kaut šajā gadījumā - likuma steidzamības statusa dēļ - viņam nebūs iespējas to atgriezt Saeimai otrreizējai caurlūkošanai.
Tomēr domāju, ka likumprojekta apspriešanas stadijā Valsts prezidenta paustais viedoklis ir būtisks pamats, lai Saeimas deputāti apdomātos, vai steidzamība tiešām nepieciešama, un tomēr lemtu, ka likuma grozījumi skatāmi normālā kārtībā. Īpaši ņemot vērā prezidenta norādi, ka likumprojekta virzīšana steidzamības kārtā nav ļāvusi jauno regulējumu pietiekami izdiskutēt un tas ierobežo iespējas izstrādāt tiesību normas, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmei un starptautiskajām saistībām.
«Pēkšņā pamošanās», ka trūkst instrumentu cīņā pret spiegiem un musinātājiem, saistīta ar attiecību pasliktināšanos ar Krieviju. Likums tātad orientēts uz šaura, vienpusēja mērķa sasniegšanu. Mums jau bijuši likumi, kas rakstīti, domājot par konkrētu cilvēku (ja atceramies kādreizējo čekistu Bojāru). Vai šāda pieeja ir juridiski korekta, vai tā nav saistīta ar lieliem riskiem?
Loģiski. Pasaulē parasti ar kāda cilvēka uzvārdu asociē likuma autoru, kas to virza vai lobē. Savukārt likuma radīšana atsevišķai personai nozīmē, ka ir vēlme nevis radīt vispārēju tiesību normu, bet ierobežot kāda konkrēta cilvēka tiesības. Skaidrs, ka autori var nonākt arī, maigi sakot, dumjā situācijā.
Kādā ziņā?
Bija viena krimināllieta, kad persona bija pajokojusi - un es teiktu, ka politiski jokot vajadzētu ļoti uzmanīgi - par parakstu vākšanu Latgalē, lai to pievienotu Krievijai. Līdzīga situācija varētu būt, ja kādas pilsētas vadītājs paustu - pievienojamies Zviedrijai.
Jā, juridiski būtu grūti nodalīt, kuru no šiem gadījumiem vērtēt par joku un kur joks ir tikai atruna...
Vēl cits piemērs: savulaik wikileaks publicēja informāciju, ka mūsu valsts ģenerālprokurors regulāri ticies ar ASV vēstnieku un kaut ko stāstījis, - uz to tieši būtu attiecināma piedāvāto likuma grozījumu norma par neizpaužamu vai jebkuru citu ziņu izpaušanu ārvalstu izlūkdienestam vai citai trešajai personai.
Tāpat jautājums par valsts suverenitāti vai neatkarību saistās ar to, vai kāds nepiedāvās veidot Eiropas Savienību kā federālu valsti. Tas būtu pretrunā piedāvātajiem Krimināllikuma pantiem.
Ja autori bija domājuši vērsties pret kādu vienu konkrētu ārējo ienaidnieku, tad tomēr jārēķinās, ka norma ir vispārobligāta, nevis vienā konkrētā virzienā domājama.
Tie, kas aizstāv šos grozījumus, tieši tā saka: ir pašsaprotams, pret ko un kad šīs normas tiks piemērotas. Ko lieki satraucaties?
Es šiem viedokļiem piekristu, ja šīs normas regulētu kaut kādas civiltiesiskas attiecības. Bet Krimināllikumā ir ļoti precīzi jābūt aprakstītām tām darbībām, par kurām cilvēks ir krimināli sodāms. Cilvēkam ir ļoti precīzi jāzina, par ko viņam var draudēt kriminālsods. Nevar paļauties vien uz to, ko likuma piemērotājs uzskata. Bet ja šis piemērotājs pēkšņi domā savādāk?
Normas ir ļoti vispārīgas. Esošā attiecīgo pantu redakcija šajā ziņā ir pat labāka, jo tur ir pateikts: vai nu konkrēta darbība ir bijusi ar mērķi, nolūku, vai saistīta ar vardarbīgām metodēm. Ir jāpadomā par precīzākiem formulējumiem, taču skaidrs, ka nevar rakstīt, ka sodāms ir jebkas.
Mediji aktualizējuši likuma nepilnības. Iepriekš deputāti nepievērsa tām uzmanību, pat nobalsoja par steidzamību. Kāpēc?
Kā vienkāršam cilvēkam, izlasot gan pamatojumus, gan piedāvāto grozījumu tekstu, sākotnēji liekas: pareizi, apdraudējums tiešām ir, likumā ir nepieciešams iekļaut iespēju cīnīties pretī. Sākotnēji tekstu katrs lasīja ar vienkāršu cilvēcisku izpratni par situāciju. Bet tad, kad kāds pievērsa uzmanību problēmām, ieslēdzās dziļāka juridiska analīze un bija redzams, ka tiešām var sanākt muļķīgi. No otras puses, ir zināma... es pat neteiktu, ka bail, bet...
Piesardzība?
Ir tēmas, kurās negribas runāt pretī. Ja dienesti nāk ar attiecīgiem priekšlikumiem, viņi visdrīzāk zina labāk. Un vēl - mūsu partijai ļoti bieži mēģina piedēvēt atbalstu Maskavas interesēm. Ja mēs kavētu to, ka valsts var cīnīties ar noziedzniekiem, kas saitīti ar kaimiņvalsti, neviens argumentos neklausītos, vien atkal skanētu politiski pārmetumi. Iespējams, ka tas sākotnēji noteica nevēlēšanos aktīvi iedziļināties šajā jautājumā. Un iespējams, ka tas attiecināms uz katru no deputātiem.
Publiski izskanējis, ka likuma grozījumi pēc to pieņemšanas varētu tikt tiesā apstrīdēti. Vai redzat tam pamatu?
Ja tiks pieņemta piedāvātā redakcija, to, visticamāk, apstrīdēs. Cik sapratu no Eksniņa kunga intervijas, Saskaņa ir gatava savākt 20 deputātu parakstus, kas nepieciešami, lai vērstos Satversmes tiesā. Es domāju, ka pamats ir. Ja pieņem likumu, kā tas tiek piedāvāts, varētu argumentēt ar Satversmes 90. un 100. pantu.
«Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības» un «Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta».
Jā. Ja cilvēks veic kādu darbību, viņam ir tiesības zināt, vai tā ir aizliegta vai ne. Pieļautā plašā interpretācija ir ļoti neskaidra. Un otrs pants attiecas uz vārda un uzskatu brīvību. Tas, protams, nav saistāms ar spiegošanu - cilvēki var būt neapmierināti ar valsts iekārtu un piedāvāt to mainīt.
Piemēram, samazināt parlamenta un palielināt prezidenta pilnvaras?
Ir normāli, ka pastāv cilvēku politisko viedokļu dažādība, cilvēki var aicināt mainīt valsts iekārtu Satversmē noteiktajā kārtībā. Piedāvātais likuma formulējums ir tāds, ka pat Satversmē noteiktā nevardarbīgā kārtība tiks uzskatīta par apdraudējumu valsts iekārtai. Mēs varam paļauties, ka drošības dienesti šobrīd ir korekti un gudri, cerēsim, ka tā tas būs arī nākotnē, taču jārēķinās, ka likuma normas tiek pieņemtas ne tikai šodienai, bet arī rītdienai - ja demokrātisku procedūru ceļā pie varas tiks kāds nedemokrātiski noskaņots spēks, tam šādas likuma normas kā instruments jau būs rokās.