Tas, ko man nācies redzēt pēdējā laikā, ir, ka cilvēki, kas kādreiz bijuši tiesneši, bet tagad darbojas kā advokāti, tomēr turpina apmeklēt savus bijušos kolēģus un, protams, tīri neformāli mēģina ietekmēt lietās spriedumus, kas ir pilnīgi nepieļaujami. Kad nākas lasīt dīvainus spriedumus vai lēmumus, tad man gluži neviļus rodas aizdomas, vai tā ir vienkārši tiesnešu nekompetence vai tas, par ko mums nācās lasīt pirms gadiem četriem.
Manuprāt, mēs esam atdevuši pārāk daudz varas pašiem tiesnešiem lemt par savu disciplīnu. Pagājušonedēļ mēs ar Gaidi Bērziņu izrunājām lietas, kas bija ministrijas dienas kārtībā, kad viņš bija ministrs, un viena no domām bija nodibināt «ētikas tiesu» vai disciplināro kolēģiju, kurā būtu iesaistīti visu juridisko profesiju pārstāvji. Tā varētu vērtēt, vai tiešām ir pamats šaubām par kādas juridiskās profesijas cilvēku godaprātu.
Kas šādā organizācijā varētu pieņemt lēmumus?
Tie varētu būt gan advokāti, gan tiesneši, gan notāri un varbūt arī citu profesiju pārstāvji. Es tur labprāt redzētu arī tādus cienījamus sabiedrības pārstāvjus, kuriem ir zināšanas par jurisprudenci, piemēram, universitāšu mācībspēkus.
Valdības deklarācijā ir teikts, ka nodrošināsiet tiesu lietu ātrāku izskatīšanu. Kādi īsti ir plānotie pasākumi?
Tas, kas mani ārkārtīgi uztrauc, ir administratīvo tiesu darbs. Ja mēs skatāmies uz noslodzi un to, kad mēs varētu prognozēt, ka lieta vispār tiks izskatīta, tas ir vairāk nekā pēc pusotra gada. Tas ir pašu tiesnešu darba organizācijas jautājums, tiesu priekšsēdētāju atbildība. Otrkārt, pieļauju, ir iespējams vienkāršot procesu, ir tādas lietu kategorijas, kuras varētu skatīt kādās ārpustiesas procedūrās. Treškārt, vienkāršot procesuālās normas, piemēram, manuprāt, labs ierosinājums nāca no Latvenergo valdes locekļa [Arņa] Kurga, kurš uzskata, ka lietās, kurās atbildētājs ir juridiska persona, ja tiesai atnāk pavēste, ka šī juridiskā persona reģistrētajā vietā nav atrodama, tad lieta būtu skatāma bez šīs juridiskās personas klātbūtnes.
Runājot par administratīvo sodu politiku, kuros no šiem sodiem varētu būt kādas izmaiņas?
Mēs grasāmies dekodificēt Administratīvo pārkāpumu kodeksu. Tas ir saistīts ar to, kā padarīt likumus saprotamākus sabiedrībai no piemērošanas viedokļa. Piemēram, ja mums ir likums par ceļu satiksmi, tad sodus mēs liktu nevis Administratīvo pārkāpumu kodeksā, bet tajā pašā likumā, lai likums beigtos ar stāstu par to, kas notiks, ja to neievēros.
Dažās Eiropas valstīs ir tāds princips, ka sods ir atbilstošs pārkāpēja mantiskajam stāvoklim...
Es domāju, ka tas būtu pārāk radikāli. Sodot vispirms jāņem vērā noziedzīgā nodarījuma smagums.
Vai valdības deklarācijā teiktais, ka jāpastiprina amatpersonu atbildība par rīcību, kas radījusi zaudējumus valstij, varētu nozīmēt, ka tuvākajā nākotnē tiks ieviesta civiltiesiskā atbildība par ierēdņu lēmumiem?
Deklarācijas apspriešanas laikā šis priekšlikums nāca no Zaļo un zemnieku savienības (ZZS), bet tas, protams, nenozīmē, ka turpmāk ierēdņiem būs jāmaksā par katru pieņemto lēmumu - tad mēs vispār lēmumus vairs nepieņemtu. Tas nozīmē atbildību par tiem masveida gadījumiem, kad, piemēram, notiek iepirkumu noteikumu pārkāpumi.
Deklarācijā arī teikts, ka sekojat līdzi citu Eiropas valstu sodu politikai. Dažās no tām viens no sodiem attiecībā uz dzimumnoziedzniekiem ir ķīmiskā kastrācija. Kāda ir jūsu pozīcija - vai šāds soda mērs Latvijā ir ieviešams?
Par to turpinām diskutēt ar Ilonu Kronbergu, kas faktiski ir mana ārštata padomniece no Providus. Mēs vēl neesam beiguši šo diskusiju, lai es varētu pateikt jā vai nē. Vispār mēs to nevaram uzskatīt klasiskā izpratnē par soda veidu, tas vienkārši ir veids, kā mazināt šo cilvēku libido. Tas drīzāk ir ārstniecisks un profilaktisks pasākums nekā sods. Es aicinu uz to skatīties šādi.
Vai tiks samazināts cietumu skaits?
Ieslodzījuma vietu sistēmā strukturālās reformas varētu būt vairāku veidu. Viena varētu būt mēģināt virzīties prom no tā, ka tas ir militarizēts dienests - mūsu mērķis varētu būt, ka Ieslodzījuma vietu pārvalde kļūst par civilu struktūru.
Tas nozīmētu - nost ieročus un cīnies ar kailām rokām pret zekiem?
Ne tikai. Tas nozīmētu radikālas izmaiņas infrastruktūrā, jo nav nekāds noslēpums, ka šobrīd faktiskā platība uz vienu ieslodzīto ir tikai apmēram divarpus kvadrātmetru, bet normāls standarts Eiropā ir četri. Tas nozīmētu modernizēt pašu cietumu infrastruktūru - nedomāju, ka mums vajag 11 cietumus, - labāk sekosim igauņiem un uzcelsim kādus piecus, bet modernus. Tad mums atbrīvosies arī nauda, kas saistīta ar cietumu apsardzi, jo tad gluži vienkārši būtu iespējams ieviest kādas modernākas tehnoloģijas, piemēram, videonovērošanu.
Juristi ir teikuši, ka situāciju var uzlabot vienkārši cilvēciskāka attieksme. Tā ir lieta, kurai papildu finansējumu nevajag...
Ir robežas. Piemēram, šorīt [intervija notika 12. novembrī] mana biroja cilvēki bija Brasas cietumā. Ja runājam par cietuma vadības attieksmi, par tur strādājošo attieksmi, tā ir tuvu optimālajai. Bet mēs runājam par to, ka kamerā, kur vajadzētu būt sešiem cilvēkiem, šobrīd ir 12. To ar attieksmi mainīt nevar.
Jūs ticat stāstam par to, ka cietuma administrācija nespēja novērst cilvēka pakāršanos cietumā, kā tas notika nesen ar kādu vīrieti, kuru turēja aizdomās par divgadīgas meitenes izvarošanu?
Es tam neticu, domāju, ka tā ir galēji neprofesionāla rīcība. Ieslodzītais, kuram ir suicidālas tieksmes, ik pēc desmit minūtēm kaut vai jāieslēdz roku dzelžos un pēc tam jāatbrīvo, kad ir nomierinājies. Ieslodzījuma vietas galvenais uzdevums ir dabūt cilvēku līdz taisnīgai tiesai.
Jūs solāt turpināt uzlabot maksātnespējas procesa tiesisko regulējumu. Bet jaunais likums ir tik tikko pieņemts...
Bet tajā palika vēl dažas lietas, lai tas pilnvērtīgi darbotos, ir vajadzīgi vēl šādi tādi uzlabojumi. Tās ir nianses.
Bijušais ģenerālprokurors Jānis Maizītis ir runājis par mazspēju izmeklēt ekonomiskos noziegumus. Piemēram, par naudas atmazgāšanu ir bijušas skaļas lietas, bet nav skaļu rezultātu. Ko te varētu mainīt?
Tas tā ir bijis visos laikos, arī kad es strādāju par izmeklētāju. Droši vien tas, ko mēs varētu darīt, ir vienkārši turpināt celt prokuroru un izmeklētāju kompetenci. Bet es droši vien būtu pārāk optimistisks, ja teiktu, ka tur kaut kas radikāli varētu mainīties.
Teicāt, ka deklarācijā ir arī nianses, bet kāpēc tur nav ierakstīts, ka varētu bargāk vērsties pret nodokļu nemaksātājiem? Vai ar viņu tiesāšanu mūsu valstī viss ir kārtībā?
Protams, ka ne. Ja mēs paskatāmies ēnu ekonomikas īpatsvaru, bargāka vēršanās pret nodokļu nemaksātājiem būtu viens no pasākumiem. Bet pašlaik draud kriminālatbildība arī par laikā nesamaksātu nodokli 600 latu apmērā - tas arī būtu jāpavērtē. Otra lieta - cietumos ir apmēram 7000 ieslodzīto - viņus vairs nav kur ielikt. Skatoties uz priekšu, kas mums tādā gadījumā būtu jālaiž ārā?
Bet vai nebūtu jābūt specifiskam tiesu vai sodu politikas plānam, ko darīt ar nodokļu nemaksātājiem?
Mēs esam ierakstījuši deklarācijā par sodu politiku kopumā. Nevar būt atsevišķa sodu politika attiecībā uz nodokļu nemaksātājiem vai, teiksim, dzērājšoferiem.
Minējāt daļēju nodokļu nemaksātāju amnestiju. Līdzīgu piedāvājumu pirms vēlēšanām izteica arī Saskaņas centrs (SC). Vai jūs vēlaties valdībā redzēt šo partiju?
Skaidrs, ka arī viņu programmā parādījās šādas tādas labas lietas, jo to pamatā rakstīja Maikls Hadsons un Džefrijs Sommerss, ar kuriem es uzturu kontaktus kā ar Stokholmas Ekonomikas augstskolas mācībspēkiem. Ja runājam par koalīcijas modeļiem, varu vēlreiz pastāstīt to, ko visu laiku pārliecinoši stāstu, ka, manuprāt, šajos krīzes apstākļos mums ir vajadzīga pēc iespējas plašāka koalīcija. Ja to neizdevās uztaisīt, nu strādāsim tā, kā ir šobrīd.
Noslēgumā - kādēļ par ministru kļuvāt jūs, nevis Aleksejs Loskutovs, kurš arī ir jūsu partijas līderis, bijušais Rīgas mēra amata kandidāts, Vienotības līderis Latgales vēlēšanu sarakstā...
...un juridisko zinātņu doktors. Nu, tā bija realitāte - [premjers Valdis] Dombrovskis piedāvāja amatu man, es to pieņēmu. Nezinu, vai viņš ir piedāvājis Loskutovam, bet man viņš piedāvāja.