Bet vienlaikus tumsa man Latvijā iepatikās vispirms. Vecrīgas ielās uz bruģakmeņiem atspīdēja mitra oranža gaisma, kafejnīcās maigi šūpojās sveču gaisma un dzīvokļos smaržīgi dega uguns kamīnā. Nevaru aizmirst Latgales rudens nakts brīnišķīgo tumsu, kad reiz viena pati nakšņoju podnieka mājas pirtī. Dzīvojot Latvijā, es atradu tumsu. Tā nav ironija. Tumsu pozitīvā nozīmē. Šķiet, ka tumsā, gaismas un ēnas robežās, tu uzmanīgāk ieraugi, uzklausi un ievēro lietas, sarunas, otru cilvēku.
To pēkšņi atcerējos, braucot ar vilcienu uz Tokijas centru. Iekāpjot vilcienā, mani «noķēra» neparasta sajūta. Pamanīju, ka vilcienā valda dabiska tumsa. Dienas gaisma bija pietiekama grāmatas lasīšanai, tomēr es pametu grāmatu un vēroju šo neparasto pustumsu. Izskatījās, ka pasažieri snauda daudz mierīgāk nekā parasti (pasažieru snaušana vilcienos ir Japānā pierasta aina).
Vilcienam iebraucot pazemes stacijā, iedegās lampas, tad pēkšņi it kā aizvērās priekškars un aina palika plakana. Acis tuvplānā atrada gan pie vilciena sienām izkarinātās neskaitāmās reklāmas, gan apkārtnē sēdošo cilvēku figūras. Vilcienam atejot no pazemes stacijas, lampas atkal izdzisa, bet mans skatiens slīdēja tālāk - uz pilsētu aiz logiem. Šķiet, pustumsā redzesloks bija ieguvis trīs dimensijas. Nemaz nevajadzēja speciālās brilles. Traucēja tikai vilciena pavadoņa balss skaļrunī, kas nemitīgi ziņoja: «Elektrības taupības režīmā atļaujiet izdzēst lampas! Atvainojamies par jums sagādātajām neērtībām, bet lūdzam jūsu sapratni un sadarbību.» Kārtējā uzbāzīgā pieklājība. Mēs visi zinām faktu, ka kādu 300 kilometru attālumā uz ziemeļiem simtiem tūkstošiem cilvēku joprojām nav ne tikai elektrības, bet arī gāzes, ūdens, nemaz nerunājot par mājām, ģimeni, viselementārākajiem higiēnas apstākļiem.
Pēc valdības un energokompānijas «ārpus prognožu» cunami izraisītās atomelektrostacijas katastrofas Tokijas apkaimē manāmākā neērtība ir tikai elektrības taupības dēļ samazinātā vilcienu kustība un saīsināts iestāžu darbalaiks. Izbaudīdams superīgi komfortablo dzīvi Tokijas centrā, tu reti iedomājies, ka visas šīs ērtības balsta elektrība, ko ražo lauku, ieskaitot Fukušimu, «pilnīgi drošās» atomelekrostacijas. Lauku dzīve ir tālu no Tokijas ērtībam, tur nekas cits neatliek, kā ilgi gaidīt, aukstumā drebēt un karstumā - svīst.
Sabrūkot šai civilizācijas monstra pilij, diemžēl cieš tieši lauku ļaudis, kamēr tokijieši vaimanā, ar karstas tējas krūzēm rokā sēdēdami gaišās un siltās istabās pie televizoru ekrāniem. Pat, runājot par pēdējo nedēļu benzīna trūkumu, Tokijas apkaimē ikdienas aina ātri atjaunojas, kamēr smagi cietušajos lauku reģionos, stāvot mašīnu rindā no diviem naktī, uzpildīties var tikai ap diviem dienā.
Tokijas standarts nav japāņu standarts. Un turpmāk, japāņiem stāstot par Latvijas ērto un aizraujošo dzīves veidu, man būs jāpadomā, vai tā tiešām ir taisnība. Es taču pazīstu tikai Rīgas centra pilsētnieku dzīvi!
Tokijā un tās apkaimē elektrības piegādes kritiskā situācija turpināšoties vēl mēnešiem ilgi. Ja man vakarā mājās nebūs elektrības, domāju, ka iešu gultā agri, klusi izjūtot laimes sajūtu, ka varu gulēt zem savas mājas jumta kopā ar savu ģimeni. Vai esmu pārāk naiva, cerēdama vēl kādreiz tik neparasti tuvu ieraudzīt zvaigznītes tumšajās Tokijas debesīs?
*autore no 1993. gada mācīja skolēnus Rīgas japāņu valodas skolā un LU, strādāja Japānas vēstniecībā Rīgā. Pašreiz dzīvo Tokijas priekšpilsētā Kavasaki, kur atradās arī postošās 11. marta zemestrīces laikā