Netīšām. Kā viss dzīvē notiek, kad sakrīt pareizie apstākļi un pareizais laiks. Sākām kā mazs arhitektu birojs ar trijiem četriem cilvēkiem. Nebija domas, ka gribētu kļūt par Latvijas mērogam pietiekami lielu holdingu, kur nu vēl ar vairāk nekā tūkstoš darbiniekiem. Varbūt tas ir tieši tāpēc, ka vienmēr esam tās lietas ņēmuši tā nesaspringti un ar interesi. Tāds Dullā Daukas sindroms - redzēt, kas tur aiz tā horizonta ir.
2011. gadā uzņēmumā piedzīvots ievērojams apgrozījuma kāpums - par 35%, salīdzinot ar 2010. gadu. Tas ir labs rādītājs.
Jā, taču šīs lietas nevar skatīties īstermiņā. Tas 35% izrāvums ir intensīva pēdējo piecu gadu darbošanās. Mūsu mērķtiecīgā pārorientācija uz lielāko daļu eksporta, mūsu klientu uzticība eksporta tirgū, spēja noturēties šajos tirgos.
Kura ir bijusi tā veiksmīgākā izšķiršanās?
Domāju, tā izšķiršanās, kas piecus sešus gadus atpakaļ lika ieiet no riska diversifikācijas viedokļa enerģijas tematikā. Mēs esam pierādījuši tirgū plašā ģeogrāfijā savu produktu alternatīvas enerģijas sfērā. Piecos gados tikai tiek pārbaudīta uzņēmējdarbības ideja, un, ja tā šajā laikā sāk nest augļus, izvēle bijusi pareiza.
Enerģētikas projekti vairāk ir valsts un pašvaldību pasūtījumi vai tomēr privātie?
Enerģētikas projektu ģeogrāfija ir ļoti plaša, un katrā valstī situācija ir atšķirīga. Amerikas Savienotajās Valstīs pasūtītāji ir industrijas koncerni. Īrijā tās ir servisa organizācijas, līdzīgas kā mēs paši. Vācijā ir daudz pašvaldības un valsts speciālo organizāciju, kas pasūta šādus projektus. Itālijā tā ir zinātnes institūcija. Iekšējā tirgū šī struktūra ir par labu privātajiem pasūtītājiem. Tie ir zemnieki ar biogāzes stacijām, pašvaldībām piederošie uzņēmumi, piemēram, Daugavpilī.
Atomstaciju mācēsiet uzbūvēt, ja vajadzēs?
Esmu pret atomenerģētikas plašāku pielietošanu pasaulē. Īpaši šajā šaurajā ģeogrāfiskajā vienībā - kā Eiropa, īpaši šajā šaurajā pierobežas situācijā. Mana vīzija un filozofija ir tā, ka ar enerģētiskām tēmām var tikt galā daudz inteliģentāk.
Tas nozīmē, ka uz Visaginas AES projektu skatāties skeptiski?
Man liekas, ka tas ir projekts ar dīvainu redzējumu uz lietām - mēs metamies visās lielajās cīņās, it kā tie būtu mūsu pašu kari. Ne mums enerģētiskais resurss, ne inženiertehniskais personāls, ne arī, investējot naudu šajā projektā, intelektuālā ietilpība Latvijā palielinās. Tas pat nav klasisks Baltijas valstu sadarbības produkts, tā vienkārši ir vienas valsts deficīta segšana ar tradicionālām metodēm. Man labāk patiktu, ja mēs solidarizētos, piemēram, airBaltic jautājumā, kā SAS Skandināvijā.
Kā vērtējat izstrādāto Latvijas enerģētikas stratēģiju?
Tā ir katastrofa. Tur ir skaidri redzami divi punkti - reālais patēriņa apjoms salikts absolūti neracionāli, kurš neparedz taupības pasākumus, bet paredz gigantisku rūpniecības sektora izaugsmi līdz 2030. gadam, ko es pie labākās gribas nespēju iedomāties. Automātiski tur ielikta iekšā arī lielāka atkarība no gāzes, absolūtajos ciparos lielāks gāzes patēriņš.
Vai Latvijai un Baltijai kopumā pietiek inteliģences izstrādāt veiksmīgu enerģētikas modeli?
Inteliģences pietiek, taču šis ir sektors, kas saskaras ar ārkārtīgi augstu lobismu un pretspēlēm, kājas likšanu priekšā. Šis sektors nav tik vienkārši atdodams primitīvu tehnoloģiju zinātājiem. Ekonomikas ministrijā tiem pāris speciālistu Enerģētikas departamentā, kuriem koncepcijas priekšā lielā mērā raksta Latvenergo struktūras.
Kā raugāties uz šo divu jomu saplūšanu - arhitektūra un enerģētika - saistībā ar Nacionālo bibliotēku, uz kuras nupat nolemts tomēr nelikt saules baterijas?
Negribu ļaut iedzīt mani stūrī ar jautājumu: jā vai nē saules baterijām uz Gaismaspils. Ir grūti runāt par šīm lietām, neatbildot uz jautājumu, ko tad mēs īsti gribam ar šo saules bateriju tēmu. Šajos platuma grādos pierādīt, ka varam paņemt no tām enerģiju? Vai mēs orientējamies uz kaut kāda ražošanas sektora attīstību vai mums ir vajadzīgs preventīvs piemērs, izmēģinājuma poligons.
Mums joprojām nav beigusies diskusija par alternatīvās enerģijas veidiem un to proporciju tirgū. Es neesmu tik optimistisks, lai pateiktu, ka ar alternatīvo enerģiju nosegsim Latvijas patēriņu. Pasarg dievs! Tas vispār nav iespējams. Bet, saliekot pareizās proporcijas un ierādot saulei pareizo vietu, tajā skaitā - izvēloties pareizo demonstrācijas formu šai politikai, un tad, ja darba kārtībā ir jautājums par saules baterijām uz Gaismaspils, esmu gatavs iesaistīties diskusijā.
Aktīvi darbojaties Eiropas un Skandināvijas valstīs, bet cik tālu esat tādos lielos tirgos kā Ķīna, Apvienotie Arābu Emirāti, Āfrika?
Ja kāds man šodien teiktu, ka Latvijas ārpolitika saistībā ar valsts ekonomisko projektu politiku ir būt Latīņamerikas vai Ķīnas tirgū, es tomēr gribētu tā mierīgi nogaidīt šāda uzstādījuma loģiku.
Mēs gan kā Latvijas rūpnieciskā industrija esam ļoti dažādos tirgos. Kopā ar itāļiem ejam Turkmenistānas tirgū, kā vācu uzņēmums mēģinām ieiet Pakistānas tirgū, kā pasūtījumu izpildītājs norvēģu ofšoru kompānijai esam Indijas okeānā un būsim pie Brazīlijas krastiem. Tikai jautājums, kā sasniegt visefektīvāko un ātrāko rezultātu - vai ejot un pa tiešo piedāvājot sevi ar tiem resursiem, kas mums ir, vai kā mēs - lielo kuģu aizvējā aprobējam šo tirgu riskantumu un ieejam šajā tirgū otrajā līmenī, pēc tam mēģinot kaut ko iekarot triecienā.
Nav daudz latviešu investoru, kas ieguldījuši naudu Vācijas industriālajā vidē, un mēs kā latvieši esam investējuši Vācijā un no turienes tad ejam tālāk trešajā pasaulē. Jo pa tiešo kā Latvijas uzņēmumam šos trešos tirgus mums būtu daudz grūtāk sasniegt nekā Vācijas uzņēmumam.
Tā ir savu spēku apzināšanās. Viss jau priekšā pateikts dabā. Neviens mežs Latvijā nav bez pameža, kas novada vēju prom no lielajām priedēm. Arī lielajos ūdeņos pa priekšu iet lielie kuģi, ledlauži un mazie to aizvējā. Un kas notiek vētrā vai krīzē - tie mazie aiziet prom, lai tos neparauj līdzi.
Vai Latvijā pašreiz kāds domā tik stratēģiski?
Ja paskatāmies, kāpēc un kā attīstījušās dažas valstis, tad tās, kuras atradušas vēsturiski tā laika nācijas uzdevumiem optimālāko sabiedrības organizācijas formu, tikušas krietni uz priekšu. To nosaka nācijas intelektuālā resursa - to 10% nācijas spēcīgākā intelektuālā un garīgā resursa - ārkārtīgi augsts atdeves koeficients. Ja tas ir tā, nācija var atļauties pozitīvā nozīmē sabiedrību strukturēt tajos 80% ar tādu mietpilsonisku dzīves standartu, nedaudz vienkāršāku dzīves modeli. Tad var atļauties kādus 7% arī to, kuri izkrīt no sociālā aprites tīkla. Ja nācijā ir tikai 2%, kas ir spējīgi kumulēt šīs idejas, kas ir šis nācijas intelektuālais pamats, tad viņi nav spējīgi pavilkt šo 80% vidusslāni un vēl apakšā paliekušos 20%, kas ir izkrituši no aprites. Ar 2% nevar izvilkt šo stabilitāti.
Un kāds ir šis Latvijas strukturālais sadalījums?
Tā ir mūsu nācijas lielākā problēma, ka ar tādu īstu atdevi strādā kāds 1 vai 2%. Daudz tiek patērēts fizisks roku darbs, tas resurss jau tiek nodarbināts, taču tā bedru rakšana notiek tā haotiski.
Kā Latvijai tikt pie šī smadzeņu potenciāla, un cik uz to orientēta ir izglītības sistēma?
No mūsu uzņēmuma vairāk nekā tūkstoš darbiniekiem vairāk nekā 150 ir Latvijā izglītoti inženieri. Taču, ja Latvijas izglītības sistēma - gan profesionālā, gan augstākā - neintegrēsies vismaz Eiropas līmenī ar šiem tehnoloģiskajiem centriem, ja nepiesaistīs daudz augstāka līmeņa starptautisko profesūru, tad viss slogs jauno speciālistu apmācībā gulsies uz uzņēmējiem. Un tas notiks uz savas konkurētspējas rēķina, jo šo jauno speciālistu apmācībā tomēr ir jāiegulda diezgan lieli resursi.
Varbūt valstij ir izdevīgāk šo izglītības pakalpojumu pirkt no jums?
Tā gan negribētu teikt. Ir dažādi ceļi. Mēs gan savulaik piedāvājām veidot profesionālās izglītības centru reālā tehnoloģiju industrijas bāzē, līdzīgi kā tas notiek Šveicē, kur valsts pat īrē klases privātos ražošanas uzņēmumos. Taču Izglītības ministrija nekādi nevarēja saprast, kā varētu novirzīt Eiropas naudu uz šādu integrētu privātās partnerības modeli.
Kā plānojat nākotnē tikt pie speciālistiem?
Mēs esam izveidojuši fondu Stabilitāte, kas atbalsta studentus - apmaksā mācību maksu un maksā stipendiju vairāk nekā simt studentiem. Attīstām kontaktus ar augstskolām un aicinām studentus praksē. Pie mums stažējās arī ārzemju studenti. Veidojam inženiercentrus blakus ražotnēm. Mums liela daļa ražotnes bāzējas Liepājā, un tur veidojam inženiertehniskās bāzes kodolu. Cilvēki iegūst specifiskās zināšanas, ko nevar iegūt nevienā inženieru birojā, nevienā augstskolā, un jāsaprot, ka mēs kā maza nācija nemaz nevaram atļauties kļūt par milzīgu kompetenču centru visās iespējamās nozarēs. Tāpēc mums jāsūta studenti ar stipendijām tajās augstskolās, kurās to var apgūt.
Tas nozīmē valsts apmaksātu izglītību ārzemēs?
Obligāti. Tas ir tas, ko mēs tagad darām. Gandrīz visi mūsu stipendiāti ir ieguvuši izglītību ārzemēs. Jā, ne visi atgriezīsies Latvijā, bet visi iegūs to izglītību, ko nevar te.
Vai varētu būt problēmas ne tikai ar darbinieku kvalitāti, bet arī kvantitatīvo trūkumu?
Noteikti. Lai arī situācija attiecībā pret 2009. gadu ir nedaudz uzlabojusies, mēs neesam atguvuši pat desmito daļu no tiem, kuri aizbraukuši. Un ir naivi iedomāties, ka iekšējā devalvācija ilgtermiņā spēs noturēt tos inženiertehniskos kadrus, kuru kvalifikācija prasa augstāku atalgojumu. Pie globālā atvērtā pasaules darba tirgus ilgstoši nevar pastāvēt atšķirība arī atalgojuma ziņā.
Priecājos, ka no tiem aptuveni 300 cilvēkiem, kas strādā mūsu ārzemju uzņēmumos, neviens nav aizgājis projām no mums.