Vilto trūcīgā izziņas
Viņai piekrīt arī kolēģi Rīgas domes Rīgas Sociālajā dienestā, kurā nesen atklājies, ka trūcīgā izziņa kļuvusi par tik pieprasītu preci, ka tā sākta pat viltot, jo, uzrādot šo izziņu, regulāri var saņemt pārtikas pakas, Latvenergo dāvināto elektronisko norēķinu karti, atlaides veselības aprūpē, izmantot zupas virtuves ēdināšanas pakalpojumus un iegūt 90% atlaidi nekustamā īpašuma nodoklim. Lai gan sociālās palīdzības galvenais uzdevums ir īslaicīgi sniegt morālo un materiālo atbalstu krīzē nonākušajiem trūcīgajiem, nodrošinot viņus ar pamatvajadzībām, un veicināt darbaspējīgos cilvēkus līdzdarboties savas situācijas uzlabošanā, pēc I. Balgalves domām, cilvēki ātri pierod pie šīs palīdzības. Pašlaik tā dod tik daudz labumu, ka dažs nemaz neesot ieinteresēts uzlabot savu dzīves kvalitāti. «Mums bija gadījums, ka ģimene ar vairākiem nepilngadīgiem bērniem, izmantojot visu iespējamo palīdzību, mēnesī varēja saņemt vairāk nekā 400 latu. Nu kāpēc lai šajā situācijā domātu par darbu?» jautā I. Balgalve.
Atbaida līdzdarbība
Rīgas domes Rīgas Sociālā dienesta vadītājs Ervins Alksnis piebilst, ka nevajag dramatizēt situāciju Latvijā, jo ik vienā attīstītajā pasaules valstī ir noteikta cilvēku grupa, kura dzīvo no pabalstiem. «Tā ir bijis un būs, un nevajag glorificēt trūcīgos. Trūcīgā statusa iegūšana nav viegla pastaiga mežā, un cilvēki, kuriem nepieciešama palīdzība, pie mums nenāk prieka pēc.» Tomēr E. Alksnis nenoliedz, ka netrūkst tādu, kuri sociālo palīdzību mēģina izmantot ļaunprātīgi: «Protams, ir tādi, kuri priecātos, ja varētu pie mums atnākt reizi mēnesī, saņemt pietiekami lielus līdzekļus un aiziet, taču tā nenotiek, un tas viņus neapmierina, tāpēc šādi cilvēki ātri pazūd no mūsu redzesloka. Uzzinājuši par virkni līdzdarbības pasākumu, kuros jāiesaistās, viņiem tas kļūst neinteresanti. Ja cilvēks nepilda vienošanos par līdzdarbību, viņam pārtrauc pabalstu izmaksu, un tas daudzus notur grožos.» Arī I. Balgalve piekrīt, ka tieši klienta līdzdarbības pasākumi attur vieglas naudas tīkotājus: «Kad cilvēks uzzina, ka reizi mēnesī jānāk atzīmēties, regulāri jāatskaitās, kā klājas, ko paveicis, lai uzlabotu savu dzīvi, jāsadarbojas ar nodarbinātības dienestu, jāiesaistās simtlatnieku programmā, jāmācās kursos, iespējams, jādodas ārstēties, viņam vairs neko nevajag.»
E. Alksnis norāda, ka sociālais dienests faktiski ir valsts spogulis - ja valstī vērojams straujš bezdarba pieaugums, pēc dažiem mēnešiem gaidāms ievērojams klientu skaita palielinājums.
Labāk ietu strādāt
Aizkrauklietis Oļegs, jauns, spēcīgs vīrietis, stāsta, ka bijis ļoti grūti pirmo reizi pārkāpt sociālā dienesta slieksni un lūgt palīdzību, bet, kad zaudējis labi atalgotu darbu krīzes piemeklētajā celtniecībā un ģimene palikusi bez iztikas līdzekļiem, citas izejas neesot bijis. Oļegs ir vienīgais piecu cilvēku lielās ģimenes apgādnieks, un viņu kopējie ienākumi ir ap 350 latiem. Ģimene atzīta par trūcīgu, taču skaidrā naudā no sociālā dienesta neko nesaņem. Jaunākajam dēlam ir apmaksāts bērnudārzs, vecākajiem bērniem skolā ir brīvpusdienas, piešķirts dzīvokļa pabalsts, viņi saņem pārtikas pakas.
«Esam piedzīvojuši labākus un sliktākus laikus, iemācījušies izdzīvot ar to, kas ir. Gan samaksājam par dzīvokli, gan paēdam, taču rūpīgi rēķinām, ko ēdīsim šodien, ko rīt. Izvērtējam, kas jāpērk neatliekami un ko vēl varam pieciest. Taču, ja mums pašiem vēl būtu jāsamaksā tas, ko patlaban saņemam kā sociālo palīdzību, nevarētu galus savilkt kopā,» saka Oļega sieva Gita, kura dzīvo mājās ar bērniem un mācās vakarskolā.
«Es ar lielāko prieku ietu strādāt, bet Aizkrauklē sievietēm darbu atrast grūti, kur nu vēl mātei ar trim bērniem. Negribam visu laiku lūgt palīdzību un gaidīt, kad kāds kaut ko iedos. Neatceros, kad pēdējo reizi veikalā nopirku sev ko jaunu. Labi, ka ir humpalas, vismaz esam apģērbušies,» atzīst Gita un piebilst, «tagad tā nabagu lapa ir katram trešajam, bet tik un tā ir kauns iet prasīt pabalstu. Kad redzu, kā pie sociālā dienesta piebrauc ar džipu, pasmīn, novelk zelta gredzenus un ķēdes un iet prasīt pabalstu... Nu, tā jau ir ņirgāšanās gan par sociālā dienesta darbiniekiem, gan par tiem, kuriem tiešām nav ne santīma, lai pabarotu bērnus.»