Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Vai tu biji padomju cilvēks?
Nešaubīgi. Esmu dzimis 1949. gadā, vēl Staļina laikā. Es jau nevienu citu iekārtu neesmu nekad redzējis, izņemot padomju. Man par to nebija nekādu šaubu. Es arī no tā nekaunos, mēs jau neviens no Mēness neatbraucām, izņemot varbūt tos, nu es nezinu, 100 cilvēkus, kas no Rietumiem ieradās. Bet vai viņi ir gudrāki par mums? Diezin vai. Gudrība jau vienmēr ir saprast konkrētā situācijā, kas notiek un kas jādara, nevis rīkoties pēc kaut kādiem šabloniem. Man liekas, ka tie cilvēki, kas no Rietumiem atbrauca, vadījās pēc kaut kādiem saviem šabloniem. Tā nav gudrība.
Bet kas tas bija par grūdienu? Kā tas viss sākās? Padomju cilvēks, labs darbs, pietiekami labi atalgots, laba izglītība. Man liekas, tu pa prokuratūru sākumā maisījies. Tas ir viens no orgāniem, kur nevar būt tā, ka šaubīgs elements ticis iekšā.
Es jau biju partijas biedrs arī. No tā es arī negribu kautrēties. Bet, atceroties savu agro jaunību, pirmsarmijas laikus, tad man atmiņā tā nacionālā rīvēšanās starp latviešiem un krieviem, un brīžiem tur gāja diezgan lustīgi.
Pēc tam nāca darbs prokuratūrā. Es domāju, ka, strādājot prokuratūrā, es tiešām biju padomju cilvēks - tur nu nekādu šaubu nav. Mums tā nacionālā tēma bija tikai pietušēta un pieslāpēta. Tās nacionālās jūtas, asiņu balss - tas jau nekur nebija palicis. Mēs visi redzējām, kas notiek padomju īstenībā - kuri ir tie kungi un kuriem tā valsts ir atņemta, un kuri ir tie atņēmēji. Tas jau nekur nebija pazudis, un par to jau visur runāja. Varbūt nerunāja skaļi, bet runāja čukstus, un runāja savā starpā, kad iedzēra. Un skaidrs, ka 80. gadu vidū, kad visi tie procesi sākās, tas atkal uzjundīja visu to asiņu balsi.
Kur tu tolaik biji?
Advokatūrā. Biju spiests…Tēvs bija 19. divīzijā leģionā, un tanī prokuratūrā karjeru man «nogrieza». Pateica skaidri un gaiši, ka dēļ tēva biogrāfijas. Un tad es teicu: «Es, protams, gribu kļūt par ģenerāli!» Ja reiz mani par ģenerāli nelaižat, tad laidiet uz advokatūru! Kādu gadu man meta atpakaļ iesniegumus. Toreiz advokatūra bija tāda ļoti elitāra organizācija. Latvijā bija tikai 150 advokātu, un nemaz tik viegli nebija tur iekļūt. Tas bija 80. gads, kad mani palaida.
Advokāti jau vairāk uz brīvdomāšanu velk.
Es diezgan daudz strādāju, un, ja teiktu, ka mēs tur ar kaut kādu īpašu brīvdomību nodarbojāmies, es domāju, tā nebūtu taisnība. Ar brīvdomību sāku nodarboties 1987. gadā. Sāku ar pieminekļiem. Apbraukājām latviešu karavīrus pa mežiem, pa purviem.
Kas bija tas pirmais pamudinājums?
Man bija skaidrs, ka kaut kas sāksies un briest kaut kādas pārmaiņas. Man liekas, ka tas bija Dailes teātrī - vai nu Raiņa Daugava, vai Mūžības skartie. Man liekas, ka drīzāk Raiņa Daugava. Tas varēja būt kāds 1986. gads, es biju uz to izrādi. Kad es redzēju, ka visi pieceļas kājās, aplaudē, es nezinu, cik minūtes - 10-15, tad es sapratu, ka kaut kas sākas. Nu sakarā ar ko aplaudēja, bija pilnīgi skaidrs, jo Raiņa Daugava ir viens no tādiem izciliem literāriem darbiem. Un tad 1987. gada vasarā - es to nevaru izskaidrot kāpēc - sāku ar bērniem braukāt un meklēt latviešu strēlnieku, tad brīvības cīņās kritušo kapavietas.
Pilnīgi pēc savas iniciatīvas?
Pilnīgi pēc savas iniciatīvas. Visu to vasaru es braukāju. Un rudenī, toreiz Māris Čaklais bija Literatūras un Mākslas redaktors, jo man liekas, ka Škapars bija noņemts, es uzrakstīju rakstu par pieminekļiem. Arī fotogrāfijas tur bija. Māris Čaklais labi apzinājās, kas tas par materiālu, jo, lai varētu nopublicēt, viņš pielika tur vēl materiālā klāt arī par padomju pieminekļiem vienos kapos. Un 1987. gada 18. novembrī to Literatūra un Māksla nopublicēja. Tas bija pirmais raksts, kas bija veltīts latviešu karavīriem neatkarības cīņās. Toreiz runa bija par Bermontu, jo tas likās vispieņemamākais - tur cīnījās pret baltgvardiem. Nu un tad, kad tas tika nopublicēts, tad man sāka zvanīt dažādi cilvēki, kurus es pirms tam vispār nebiju ne redzējis, ne pazinis. Man uz juridisko konsultāciju, jo biroja toreiz nebija, piezvanīja Juris Dobelis. Pēteris Korsaks piezvanīja. Visādi entuziasti. Tad mēs visi satikāmies pie manis mājās. Elita Veidemane toreiz arī piedalījās. Pie manis mājās sanāca pilnīgi sveši cilvēki. Kādi divdesmit. Apspriedes tēma bija, ka vajadzētu atjaunot (pieminekļus - red.). Es biju aizbraucis arī uz Tartu pēc vecām konversācijas vārdnīcām un atradu tur (Tartu - red.) milzīgu latviešu strēlnieku kapsētu. Tā bija diezgan švakā stāvoklī. 1987. gada rudenī vai 1988. gada sākumā pie manis cilvēki sapulcējās mājās, un mēs spriedām, ka taisīsim ekspedīciju uz Tartu un atjaunosim. Milzīgs sagatavošanās darbs bija. Mēs no šūnakmens bumbas izkalām, krustus no metāla uztaisījām nolauzto vietā.
Likāt savu naudiņu iekšā.
Palīdzēja toreizējais Inčukalna MRS. Restorāns Sēnīte iedeva pārtiku visai tai brigādei. Kādi 90 cilvēki brauca! Ar autobusiem, smagām mašīnām tehniku vedām, metināmos aparātus. Labvakar! Inkens īsu sižetu arī uztaisīja no tā Tartu. Mēs tur bijām divas dienas.
Vai no tās jūsu grupas kaut kas tālāk izauga?
1988. gadā dibinājās Vides aizsardzības kluba Siguldas nodaļa. Pie manis atnāca cilvēki, ka vajag stāties Vides aizsardzības klubā. Es tagad vairs nepateikšu hronoloģiski, kā tur Rīgā bija ar visām tām aktivitātēm. Mēs nodibinājām Vides aizsardzības klubu Siguldā. Rudenī jau bija Tautas frontes kongress.
Manifestācija…
Jā. Latvijas Tautas frontes kongresā mani ievēlēja domē, pēc tam - domes valdē.
Pats gribēji, vai tevi virzīja?
Godīgi sakot, es biju tur, Rīgas rajonā, laikam nomināli kāds otrais, trešais cilvēks visā tanī Latvijas Tautas frontē. Pēc sava izglītības līmeņa un zināšanām, un pieredzes, protams, Rīgas rajonā man nebija šaubu par to, ka es vinnēšu. Tur bija milzīga balsošana, milzīgs saiets Rīgas rajona Tautas frontē - ko virzīt par Augstākās padomes deputātiem. Divas trešdaļas balsu - tās atdeva par mani, un vienu trešdaļu - tikai tā, lai vēl par kādu iedotu, nevis tā, ka pret mani. Man bija daudz spēka un zināšanu, man vispār nebija šaubu, ka par mani nobalsos. Un tad, kad mani ievēlēja Latvijas Tautas frontes domē, tad vēl tā… bet tad, kad mani ievēlēja domes valdē un tur salasījās gudrinieki no visas Latvijas, tad es jutu, ka man ārkārtīgi vēl trūkst zināšanu, pieredzes visās tanīs politiskajās lietās.
Tu no laukiem nāci?
Jā. Es domāju, ka es biju bikls tanī frontes domē. Tur visu lēma «lielais sešnieks». Un es katrā ziņā ar atvērtu muti klausījos, jo man bija tomēr tāds reģiona viedoklis - nu labi - Rīgas reģiona, bet... tomēr. Tur bija cilvēki, kas tanī brīdī, es uzskatīju, ir gudrāki par mani.
Kas notika tavā apgabalā?
Man tur bija Vangažu dzelzsbetona rūpnīcas direktors Ņikita Kozlovs. Viņš pārstāvēja krievus. Rezultāts bija graujošs man par labu. Tur bija tā, ka manā pusē nostājās tāda strādnieku savienība, kur bija latvieši un krievi. Lai balsotu par viņu, Kozlovs taisīja vairākas priekšvēlēšanu sapulces, bija sadzinis visu administrāciju un strādniekus. Vajadzēja savākt vismaz 500 balsu. Tā pirmā sapulce viņam sanāca ne tā, kā viņš gribēja. Cēlās strādnieki un atklātā tekstā teica, ka par viņu nebalsos. To neapmierināto bija baigi daudz. Es tur arī dabūju kaut kādas balsis. Otrā dienā bija paredzēta otra sapulce, ka nu visi tie ciemata krievi sanāks, bet... izčibēja tā sapulce. Visa tā strādnieku savienība bija pastrādājusi. Ļoti daudzi cilvēki arī mani zināja. Es dzīvoju Inčukalnā, Siguldā šancēju, biju pazīstams cilvēks. Un es zinu, ka viens otrs no tiem vietējiem krieviem bija skraidījuši un teikuši, lai par mani balso. Viņi negribēja atbalstīt Kozlovu un uz sapulci neatnāca.
Kas bija ar to Neatkarības deklarāciju?
Man tur nav nekādas lomas. Es biju Ekonomikas komisijā un nodarbojos ar civiltiesībām, tātad saimnieciskās likumdošanas speciālists. Neatkarības deklarācijas darba grupā es nepiedalījos. Es tikai atceros, ka Rubiks to nosauca par kalambūru. Nu, ja tā šodienas acīm palasa, tas tiešām ir kalambūrs, tur Rubikam taisnība. Es pēc inerces par to balsoju. Man nebija šaubu, ka par to jābalso, bet es vispār neiedziļinājos.
Bet no juridiskā viedokļa?
Neiedziļinājos, vēsturisko nozīmīgumu nenovērtēju. Pavisam godīgi. Jo es biju civiltiesību speciālists, es nenodarbojos ar valsts tiesībām, konstitucionālām.
Tātad 4. maijs. Visi laimīgi, visi nobalso… ejam uz krastmalu. Bet kāda bija tā iekšējā sajūta?
To, ka jābalso un par ko jābalso, man nebija nekādu šaubu. Viens no pēdējiem iznācu no plenārsēžu zāles, lai ietu uz Daugavmalu. Es jau visu laiku paralēli arī strādāju. Biju zaudējis tik daudz spēka un enerģijas. Es skatījos - viss tā kā filmā.