Ir izpētīts, ka Latvijā ir 200 māla atradņu. Tās, protams, nav visas. To ir daudz vairāk. Māla krājumi ir bezgala lieli, viņa stāsta. Un tie ir dažādi. Visi neder visam, taču katram ir savs pielietojums. Divi populārākie māla veidi ir devona un kvartāra. Devona laikmeta māli ir apmēram 495 miljoni gadu veci, bet kvartāra jaunāki - 70 tūkstošu gadu veci. Asociētais profesors Visvaldis Švinka, docente Ruta Švinka un viņu studenti Silikātu materiālu institūtā pēta Latvijas mālus un gatavo no tiem keramikas granulas, ko iespējams izmantot ūdens un zemes attīrīšanas tehnoloģijās.
Māla spiriņas un ķieģelis
Viesojoties pie docentes fakultātē, dikti gribu redzēt laboratoriju, kur notiek eksperimenti ar māliem. Man neveicas, jo dienā, kad tur ciemojos, tā ir aizņemta, studentiem lekcija. Lai mazinātu manu sarūgtinājumu, zinātniece uz brīvo telpu atnes pa eksemplāram no visiem māla paraugiem, pie kā abi ar kungu strādā. Viss, kas uz galda, ir māli, bet dedzināti katrs savā tehnikā, tāpēc tik atšķirīgi pēc izskata. Daži māla produkti atgādina spiriņas, ko mežā atstāj zvēri. «Tās ir keramikas granulas,» piekrītoši iesmejas docente. Tās var būt lielākas un mazākas atkarībā no tā, kāds pielietojums granulām paredzēts. Vārds keramzīts nozīmē, ka māls ir apstrādāts, var teikt - arī uzpūsti māli, viņa skaidro. «Klasiski tās izmanto kā vieglo pildvielu betonos. Var arī tāpat bēniņos sabērt kā siltumizolējošo materiālu.»
Jaunākie pētījumi pierāda, ka «šīs granulas der arī mikrobiologiem». Tās pieņem noteiktas baktērijas un, ievadītas augsnē, novērš kaitīgo piesārņojumu - savāc pesticīdus un citus augu aizsardzības līdzekļus. Atkarībā no tā, «cik lielas un smagas tās uztaisām», granulas peld pa ūdens virsmu. «Tās tur nostāvēja sešus mēnešus un neslīka. Izdevās pierādīt, ka arī ūdenī tādējādi iespējams savākt piesārņojumu. Pēcāk granulas var nosmelt, apdedzināt un atkārtoti izmantot.» Vai tās spētu attīrīt ūdeni pēc Mārupītes traģēdijas? «Varētu līdzēt, tikai jāzina, cik liels piesārņojums ir radīts.»
«Ķieģelis, kas man rokās, nav parasts ķieģelis. Tas ir labs siltumizolējošs materiāls, bet pats svarīgākais - ilgmūžīgs.» Pašreiz siltumizolējošie materiāli tiek veidoti no materiāliem, kas ilgi nekalpo. Tie iekšēji sakrīt, tādējādi zaudējot savas siltumizolējošās īpašības. «Šis ķieģelis var paaudzes pārdzīvot, bet tas nav lēts materiāls. Tā apstrādes tehnika ir dārga.» Neviens negribot tik dārgas lietas ražot. Nav izdevīgi. Vienam uzņēmumam interese gan radusies, bet par nožēlu tas gribējis ražot lielas plāksnes - metru reiz metru, bet ar šo tehnoloģiju tik lielas plāksnes radīt nevarot.
Patentē Vācijā
Ar māliem Ruta Švinka nodarbojās jau tehnikumā. Kad iestājusies Politehniskajā institūtā, nolēmusi, ka ar tiem vairs nudien nestrādās, «un tā visu mūžu esmu tos mālus mīcījusi», smej zinātniece. «Ideju par ķieģeļu radīšanas tehnoloģiju mans vīrs atcerējās no studiju gadiem, viņam tā sen bija ienākusi prātā.» Pamēģinājis, izdevies, katedras vadītājs paraugu novērtējis, ka esot laba doma. Tā kā viņš neesot ne naudas turētājs, ne devējs, zinātnieku pārim noorganizējis semināru. «Visi, kas sanāca, neticēja, ka tā var būt tiesa. Neticēja, un viss!» Nu, ja nav ticības, tad neticiet arī, nodomājuši mālu mīcītāji. Tomēr tika noorganizēts vēl viens seminārs, kur bijuši cita līmeņa vērtētāji. Viņiem ideja patikusi, un tikai trešajā prezentācijas reizē Švinku pāris ieguva novērtējumu, ka ideja ir lieliska un realizējama. «Tā tas viss aizgāja Bavārijā. Radās viens Eiropas patents, tad otrs. Ne jau mēs to varam finansēt,» viņa stāsta. Kā pāris nokļuva Vācijas zinātnieku aprindās? «Tas nebija mūsu nopelns. Sabruka Padomju Savienība, un vācieši atjaunoja sakarus ar augstskolām. Un sadarbība ar mums izveidojās veiksmīga un ilglaicīga.»
Ruta un Visvaldis apprecējās īsi pirms augstskolas izlaiduma ar nolūku, lai pēc absolvēšanas katru nenosūta strādāt savā Latvijas malā. Vai būt kopā gan darbā, gan mājās nav grūti? «Nav! Ķīmiķiem tas nav grūti! Mūsu fakultātē ķīmiķu ģimeņu bijis daudz. Ļoti daudz! Es pat teiktu, ka strādāt kopā mums ir priekšrocība - mēs esam viens par otru. Varam viens otra lekcijas nolasīt. Mums ir laba sadarbība,» viņa stāsta. «Mans vīrs ir mierīgs, es savukārt ne. Viņš nekad nav bijis organizators, es esmu. Mums vienkārši sapas. Ja viens no mums saka - vajadzētu darīt tā, tad otrs liek klāt savas zināšanas. Kopā izštukojot, ir atrasts labākais risinājums. Sarunas par darbu gan beidzam mašīnā pa ceļam uz mājām.»