Nu, pirmā doma bija, ka nevajag braukt. Bet tikai uz sekundi. Uzreiz sapratu, ka man tomēr jābrauc. Tāpēc, ka es uztveru - tas nav apbalvojums man, bet gan teātrim. Tiem, kuri tajā strādājuši, arī tiem, kuru vairs nav mūsu vidū. Es pat neuztveru to kā apbalvojumu, drīzāk tāds taisnīguma atjaunošanas moments attiecībā uz teātri.
Vispār jūs esat apvainojies uz Latviju?
Nē, noteikti nē. Ja es tāds būtu, es vispār nevarētu atbraukt. Piemēram, es sagaidīju Jauno gadu ar Barišņikovu. Viņš, piemēram, uz Krieviju nevar aizbraukt, viņš savu amerikāņu sievu ar bērniem aizsūtīja uz Pēterburgu, bet pats nevar pārkāpt pāri aizvainojumam un ierasties Krievijā. Nē, es neesmu apvainojies, saprotiet, tas būtu muļķīgi. Latvija man ir dāvājusi visu - teātri, aktierus. Man ir ļoti palīdzējuši, pret mani labi izturējās Smiļģis, Felicita Ertnere, Ojārs Vācietis, Vizma Belševica… Tik daudz cilvēku man dāvājuši savu mīlestību. Ko nozīmē apvainoties - tā ir sevis paša postīšana. Nu, bija toreiz tāda revolūcija... Japāņi taču uz zemestrīci neapvainojas, tas ir bezjēdzīgi. Domā, kā dzīvot tālāk.
Jūs ticat liktenim? Varbūt tas, kas notika ar Jaunatnes teātri 1992. gadā, attiecībā uz jums bija likteņa pirksts, jūs kļuvāt starptautiski pieprasīts režisors, izbraukājāt visu pasauli. Citādi būtu «sapuvis» mazajā Rīgā.
Neviens nevar pateikt, kas būtu, ja būtu. Bet es teikšu, ko es saku visur, ne tikai Latvijā, - lai kādi tev būtu panākumi un lauri, nekas nevar aizstāt paša teātri. Turklāt vienā upē divreiz neiekāpsi. Tikko man piedāvāja paņemt Maskavas Majakovska teātri, un es atteicos.
Tātad režisoram dzīvē tā pa īstam var būt tikai viens savs teātris?
Es domāju, jā. Pat, tā teikt, kalendāri, jo savam teātrim ir jāatdod desmitgades. Tas ir kā maratona skrējiens…Pēc sižeta manai dzīvei īstenībā bija jābeidzas ar teātra slēgšanu. Es, starp citu, tad ļoti stipri saslimu - vienīgo reizi dzīvē -,nogulēju Rīgā vairākas nedēļas slimnīcā. Vispār esmu vesels cilvēks, bet toreiz pirmo reizi nokļuvu slimnīcā. Pēc klasiskās dramaturģijas man laikam bija jāaiziet... Bet sanāca kaut kāda modernā dramaturģija, Dievs man dāvāja otru dzīvi. Taču tie ir divi ļoti atšķirīgi likteņi, ļoti atšķirīgi. Režisors, kas ir ar savu teātri, un režisors, kas - tā kā es tagad - ir brīvmākslinieks. Tā ir pavisam cita attieksme pret darbu, citas attiecības ar cilvēkiem, ar lugu. Viss ir pavisam citādi. Es bieži minu šo piemēru - tas ir kā maratons un kā sprints. Pilnīgi cita skrējiena psiholoģija.
Vai teātra mākslai ir dzimtene vai nacionalitāte?
Tas īstenībā ir tik grūts jautājums… Mākslai nav, māksliniekam ir.
Vai mēs varam, piemēram, teikt - krievu teātris vai latviešu teātris, vai arī tādus apzīmējumus nevaram lietot?
Nē, noteikti tomēr varam tā teikt. Protams, mēs ievērosim daudz vienādu tendenču. Taču pirmām kārtām tas ir nosakāms pēc skatītāja. Kad mūsu teātrī abas trupas - latviešu un krievu - strādāja vienā zālē, es ieslēdzu radiotranslāciju un momentāni zināju - tā ir latviešu vai krievu izrāde, pēc zāles, pēc tā, kas notika zālē, pēc skatītāja, pēc viņa reakcijas. Es tagad tā domāju - agrāk par to nebiju aizdomājies - tās nacionālās pazīmes, to nosaka skatītāji, viņu stils. Piemēram, kad mums dienā bija bērnu izrādes. Ja ir latviešu izrāde, pieaugušie sēž kopā ar bērniem. Ja krievu izrāde - tēvi aizved bērnus līdz zālei, bet paši dodas projām - vai nu uz kafejnīcu, vai kur citur. Viņi, krievu vecāki, nekad neskatīsies bērnu izrādes, sevišķi pasakas. Bet latviešu pieaugušie iet un skatās kopā ar bērnu to pasaku - un nevis tāpēc, ka vajag. Latvieši laikam mīl pasakas. Nu kā tu to izskaidrosi?!
Vai ar skatītājiem jārēķinās, jūs kā režisors piemērojaties viņiem?
Es teiktu, ka režisoram jāveic zināms korekcijas koeficients, kā teiktu matemātiķi. Rēķināties, bet nepadarīt to par noteicošo. Jo, ja es piemērošos, no manis paša nekas pāri nepaliks. Es visur strādāju vienādi.
Tas tieši bija mans jautājums. Jūs esat iestudējis lugas vairākās pasaules valstīs, pat Ķīnā. Vai rēķināties ar to, kur strādājat?
Izraēlā man tieši šādā sakarā pat bija smagi konflikti. Viņi man skaidroja - mūsu skatītājs mīl dinamiku un tamlīdzīgi. Īstenībā dažkārt ir jāsaprot, cik tādos raksturojumos ir patiesības un cik izdomājumu, stereotipu. Piemēram, es aizvedu savas Trīs māsas uz Helsinkiem. Man Trīs māsas uzvestas klasiski - četros cēlienos. Somu producents saka - mūsu skatītāji nevar, viņi sagremo tikai īsās izrādes. Taisiet īsāku izrādi! Es saku - nē! Un man izrādījās taisnība. Skatītājs brīnišķīgi skatījās visus četrus cēlienus. Ir vienkārši tādas izdomas, nu, kā šobrīd pie mums, ka skatītāju ir sabojājusi televīzija un tamlīdzīgas lietas. Taču tā nav taisnība. Piemēram, es iestudēju Bredberija 451 grāds pēc Fārenheita - garš viencēliens, teksts absolūti nav domāts teātrim. Bet skatītāji, jauni, sēž un aizrautīgi klausās. Nokļūt uz izrādi nevar, pilnīgs anšlāgs. Tas nav vienkārši snobisms - lūk, ir moderni iet uz šādu lugu. Es redzu, kā skatītājs klausās, reaģē. Sanāk jocīgi, mēs sakām - skatītājs ir samaitājies, grib ko citu - un mēģinām iebarot salmus…
Vai ir kāds viens vēstījums, stāsts, ko jūs mēģināt pateikt visos jūsu uzvedumos?
Protams, ir. Tā jau runā, ka režisors visu laiku iestudē vienu un to pašu lugu un rakstnieks raksta vienu un to pašu grāmatu visu mūžu. Noteikti ir… cilvēka dvēseles autonomija, viņa attiecības ar dzīves telpu visdažādākajās formās. Domāju par to.
Bet tādas «banalitātes» kā dzīves jēga? Jūs Spēlmaņu naktī teicāt, ka dzīves jēga ir ilgi dzīvot.
Manuprāt, Tolstojs ir teicis - nedomā par dzīves jēgu, bet domā, kā dzīvot. Īsto jēgu zina tikai tas, kas mūs ir izdomājis, tā atbilst viņa nodomam. Bet kā dzīvot - par to, protams, domā vienmēr.
Var jau atrast kopējas tēmas. Godīgi sakot, es nemaz tik daudz nedomāju par skatītāju. Daži saka - jāmīl skatītājs. Bet nevar mīlēt to, ko tu nezini. Skatītājs, kas atnāk pie tevis uz teātri, - tie ir nepazīstami cilvēki. Es vienkārši ticu, ja tevi pašu kaut kas uztrauc, atradīsies 10-20 cilvēku… varbūt tūkstoš, kurus arī tas uztrauks.
Uz neapdzīvotas salas arī varētu iestudēt teātri pilnīgi bez skatītājiem? Spēlēt nekam?
Varēt noteikti varētu. Tā nav māksla mākslai, tā ir māksla sev. Kā pasaules un sevis izzināšanas ceļš. Tu modelē dzīvi. Vispār visi, arī modernie teātri atgādina viduslaiku teātrus, kas bija kā valstis valstī. Kad salasās trupa, tai vienmēr ir divi vektori - viens uz publiku, otrs - uz sevi. Tāpēc, ka tu kaut ko gribi darīt ar skatītāju, bet vairāk - tu gribi kaut ko darīt ar sevi. Saprast sevi, izrunāties ar sevi. Ja teātris ir tikai skatītājam, tas kļūst vienmuļš. Jo, ja tu rēķinies tikai ar to, ko prasa publika, - tā vienmēr prasa stāstīt to, ko tā jau tāpat labi zina. Par ko atkal ir patīkami pārliecināties.
Mums bieži saka - teātrim ir jāaudzina skatītājs.
Nu, tas gan ir pārspīlējums. Muļķības, kad saka - noskatījās lugu, un dzīve mainījās. Tā nenotiek. Tas ir tāds naivs romantisms. Cilvēks, starp citu, tīri labi var izdzīvot bez teātra, un es respektēju tādu izvēli. Visiem ir izvēles iespējas, es taču varu bez kaut kā izdzīvot, piemēram, es nekad neeju uz kazino. No otras puses, tāds cilvēks, nu nedaudz viņš sev kaut ko atņem, kaut ko viņš neuzzinās. Ir taču cilvēki, kas ne reizi mūžā nav redzējuši jūru.
Es domāju, teātrim ir viena ļoti svarīga funkcija - tas ir, izvest cilvēku no dvēseliskās statikas stāvokļa, no zināmas letarģijas. Pārvietot viņu uz dvēseliskās dinamikas stāvokli. Kā pamodināt guļošo.
Kāpēc? Varbūt nevajag traucēt laimīgo aizmigušo?
(Ilga pauze.) Velns viņu zina, varbūt arī nevajag… Ziniet, es bieži saku - cilvēks dzīvo, kā būtu slims ar radikulītu - te sāp, tur sāp, jāatrod nekustīgs stāvoklis, kur vismazāk sāp. Tad cilvēkam rodas apātija.
Teātris var dot kādu kustības brīvības perspektīvu?
Ir vēl viens moments. Tā ir tāda teātra tuvība svētnīcai, baznīcai. Paskaties uz cilvēka dzīvi ikdienā - viņš ir aizņemts ar tūkstoš visādiem praktiskiem sīkumiem. Viņš visu laiku risina dažādus lokālus uzdevumus. Nu, lai vienreiz mēnesī, vienreiz trijos mēnešos noslēdzas no pasaules, paskatās uz sevi no malas. Kāpēc teātris un baznīcu ēkas ir būvētas pēc vienas līdzības? Tu ienāc, aizver durvis, un iela paliek taipus kopā ar tavu ikdienu un visām sīkmanīgajām rūpēm. Tu divas stundas velti…
Ilūzijai?
Nu, lai būtu arī ilūzija. Tas taču arī var dot spēku cilvēkam. Vai tad ticība nemirstībai nav ilūzija? Ja mēs visu laiku dzīvotu ar realitātes izjūtu, ka mēs noteikti mirsim, katru minūti, mēs vispār nevarētu pakustēties. Taču mums ir ilūzija, ka mums vēl kāds laiks ir dots.
Jūs nemirstībai neticat?
Es ticu, ka saglabājas garīgā enerģija, ko cilvēks atstāj uz zemes. Es neticu aizkapa dzīvei. Bet nepazūd no zemes telpas tas, ko cilvēks ir darījis.
Bieži saka, piemēram, politika - tas ir teātris. Vai tas nav apvainojums teātrim? Vai pats sekojat politikai?
Tāda dīvaina lieta - gan sekoju, gan reizē nesekoju. Piemēram, Krievijā es trīs gadus centos saprast, kura partija tur vienota (Jedinaja Rossija), kura - taisnīga (Spravedļivaja Rossija). Nekādi nevaru saprast pēc viņu runām, ar ko tās atšķiras. Ļoti bieži es skatos tādas viltus diskusijas, diskusiju imitāciju. Tā īsti politikai nesekot nevar... Pat teātris ir politika, pat ja tas to negrib. Pat ja kāds izvirza mērķi būt ārpus politikas - tas arī ir politisks solis. Man ļoti nepatīk, ja ar politiku nodarbojas neprofesionāļi. Tā tomēr ir ļoti profesionāla lieta, bet, kad notiek imitācija, kad to dara cilvēki, kas neko nesaprot ekonomikā, attīstībā, tas ir līdzīgi kā slikts amatierisms teātrī.
Jūs kā mākslinieks ar savu jūtīgo uztveri - kas lielos vilcienos patlaban notiek pasaulē?
Pasaulē nav labi, ir ļoti trauksmaini. Es ļoti daudz par to esmu domājis. Es neesmu tik pašpārliecināts, lai domātu, ka es saprotu, uz kurieni tas viss virzās. Tas ir pilnīgi neparedzams stāsts. Taču ir viena tēma, kas mani ļoti uztrauc. Tā sevišķi pastiprinājās pēc 11. septembra, un šodien tā ir būtiskākā, tā maina cilvēku apziņu un domāšanu. Šī tēma ir - gan cilvēks, gan valsts iemaina brīvību pret drošību. Izvēlas drošību, upurējot savu brīvību. Nu kurš gan varēja iedomāties, piemēram, pirms 40 gadiem, ka amerikāņi būs ar mieru, ka masveidā noklausās viņu sarunas, ka visās iespējamās vietās viņus vēro videokameras, ka lidostās viņus caurskatīs līdz pat kailumam. Tas saknē maina cilvēka psiholoģiju. No antīkajiem laikiem līdz romantisma laikmetam un arī vēl XX gadsimtā varonis vienmēr teica - man brīvība ir vissvarīgākais. Bet tagad...
Varbūt cilvēks vairs nepanes tās «bailes un trīsas», kas pavada patiesu brīvību, un izvēlas labi apsargājamu būri.
Jā. Šis fenomens - tas cilvēci kaut kur ved. Tas skar vienādi gan valstis, gan atsevišķu cilvēku. Tas varbūt nemanāmi ved pie apziņas, komunikācijas izmaiņām. Kur tas beigsies - grūti paredzēt. Drošības nodrošināšanas mašīna ir iedarbināta, un, kā jebkura mašīna, tā sevi grib atražot vairāk un vairāk. Un arī cilvēkus aizvien vairāk baidīt.
Manuprāt, šodien tā ir galvenā problēma, kas skar cilvēku.
Vai tā ir vienīgā problēma?
Ir otra lieta, kas mani ļoti uztrauc. Es nekad neesmu bijis komunists, nekad partijā. Starp citu, daudzi cilvēki šodien saka - man nebija izvēles. Bet, ja tā saka, var pārdot un attaisnot jebkuru savu rīcību. Izvēle ir vienmēr. Nav bezizejas situāciju, ir tikai situācijas, no kurām mēs negribam redzēt izeju.
Protams, komunismam bija jāsabrūk, jo tas bija pretdabisks. Bet ir viens moments, par ko es visu laiku domāju, - ka sociālās vienlīdzības propaganda tomēr ir ētiskāka par sociālās nevienlīdzības propagandu. Tas mani uztrauc. Protams, sociālā nevienlīdzība ir neizbēgama, bet nedrīkst šo nevienlīdzību propagandēt.
Amerikāņi to aizstāj ar iespēju vienlīdzības propagandu.
Taču tas, kas šobrīd notiek Krievijā, - tā ir klaja sociālās nevienlīdzības propaganda. Bezgalīgi negaumīga un amorāla. To pašu es redzēju Ķīnā. Tā nedrīkst, jo pasaulē tik daudzi cilvēki dzīvo pusbadā. Tas taču var vienreiz eksplodēt. Nevienlīdzība starp cilvēkiem kļūst aizvien lielāka un lielāka. Vismaz nevajadzētu demonstratīvi ar to lielīties.
Nobeigumā jautājums - vai ir iespējams, ka tagad arī Rīgā jūs varētu iestudēt kādu lugu?
Iestudēt, visticamāk, nē, bet par kādu aktieru klasi es domāju. Dažas lietas jau vēl sāp. Piemēram, mani te aicināja uz Alvja Hermaņa izrādi. Es ļoti cienu šo režisoru, mīlu viņu. Taču es neaizgāju, jo tas nebūtu godīgi pret šo izrādi. Tāpēc, ka es sēdētu zālē, skatītos uz krēsliem, man pazīstamo telpu, gremdētos atmiņās, pārdzīvotu… un lugu nemaz neredzētu. Tie vecie krēsli sāp.