Automatizējas
Valdis atceras, kā savulaik zvanījusi viņa vecmamma: «Labdien, centrālīt, man, lūdzu, Rīgu.» «Lūdzu, tūlīt būs, gaidiet atzvanu.» Ja cilvēks Rīgā atsaucās, notika savienojums. Patlaban šīs iekārtas ir pilnībā automātiskas komutācijas - sievietes centrālēs aizstājušas automātiskās iekārtas, arī balss pārraide tiek arvien automatizēta, teic V. Ēlerts. Zvanītājs sastāda numuru, ziņojums «izskrien» caur bāzes staciju un centrāles iekārtām, kurās ir tabula, kas analizē pieprasījumu, vai tam ir pieejami servisi, tālāk pēc ciparu analīzēm (ir cilvēks, kas to ievada) tiek atrasts ceļš, kur jāsazvana, iekārta sameklē otru abonentu, notiek savienošana.
Ja kāds sūdzas, ka nav varējis sazvanīt, saruna pārtrūkusi, notiek pieslēgšanās pie analizatoru iekārtām, kas vāc datus par kļūdām tīklā. Tiek analizēts, vai bijusi tehnikas, loģikas kļūda vai ievadīts nepareizs numurs.
Jautāts, kā radusies interese apgūt telekomunikācijas, V. Ēlerts atzīstas, ka uz to pamudinājis tēvs. Valdis beidzis Rīgas 1. ģimnāziju, daudzi izvēlējušies studēt fiziku vai matemātiku, bet viņu vairāk saistījusi tehniska darbošanās, nevis aprēķini. Toreiz, aptuveni pirms 10 gadiem, Lattelecom no vecajām centrālēm pārgāja uz ciparu iekārtām. Tēvs sapratis, ka telekomunikācijām ir perspektīva un būs vajadzīgi cilvēki, kas ievieš jaunākās tehnoloģijas. «Ieklausījos tēva teiktajā un devos studēt uz RTU Telekomunikāciju fakultāti, un viņam izrādījās taisnība - nozare attīstās, un, lai kļūtu pieprasīts speciālists, jābūt labai zināšanu bagāžai,» stāsta V. Ēlerts.
Darbs kā augstskola
Kad trešajā kursā piedāvāta iespēja strādāt LMT, jo veidojās tīkla vadības centrs, Valdim bijusi liela pašapziņa, ka viņš jau daudz zina. Saskaroties ar reālo praksi, sapratis, ka tā tomēr nav. Tiem studentiem, kuri meklē prakses iespējas, viņš iesaka uzņēmumā pārbaudīt savas iemaņas.
Valdis sācis kā dežurants diennakts uzraudzības centrā, sekojis tīkla darbībai, bojājumu gadījumā bijis jālabo pašam vai jāziņo inženierim. «Sākot strādāt pie konkrēta operatora, ikviens nokļūst jaunā universitātē, jo augstskolā diemžēl nav pieejamas modernākās iekārtas un reālā darba specifika netiek apgūta,» pieredzē dalās V. Ēlerts.
Tagad kā Centrāļu daļas vecākajam inženierim darbs galvenokārt notiek ar datoru - tajā konfigurē un definē komutācijas ceļus, kā arī pamana un novērš avārijas bāzes stacijās, kas ir galvenās sakaru nodrošinātājas. Bojājumus novērš distancēti, vai arī iekārtās tiek nomainītas nepieciešamās detaļas.
Sarunas laikā nokļūstam aparatūras telpā. Lai arī centrālē ir grafīta grīda, darbojoties ar iekārtām, tiek lietots speciāls apsējs statiskās elektrības lādiņu novadīšanai, šim nolūkam ir arī strāvas zemējuma kabeļi, lai neradītu bojājumus vājstrāvas mikroiekārtās.
Lielajos skapjos atrodas mikroprocesori, kam katram ir savs uzdevums, piemēram, signalizācijas apstrādes procesors apstrādā ziņojumus, kas saņemti no abonenta, cits dod izsaukuma signālu u.tml.
Valdis Ēlerts pārzina visas kolēģiem uzticētās un kontrolētās darbības nozares - notiekošo centrālē, vairāk nekā 1500 LMT bāzes stacijās, gan darbu ar internetu.
Ziedo pat naktis
Par profesijas plusu un reizē arī mīnusu Valdis uzskata tehnoloģiju straujo maiņu, tādēļ visu laiku jāmācās, jāapmeklē dažādi kursi un semināri, angļu valodā jāizlasa dokumentāciju kalni, kas dažkārt ļoti nogurdina. «Tomēr labāka ir dinamika nekā rutīna. Dažreiz divos naktī esmu pie datora, tā ir priekšrocība, ka varu nepieciešamo izdarīt no mājām un no rīta darbā varu darīt kaut ko citu, jo jārēķinās, ka klients ir prasīgs, jābūt līmenī.» Lielu daļu inženiera darba laika aizņem iekārtas vadības programmatūru maiņa, to veicot pa naktīm, lai netraucētu abonentus.
Valdis maģistrantūrā ir apguvis industriālo inženierzinātni un biznesa vadību, citi papildina izglītību ekonomikā. Viņš uzskata, lai arī telekomunikāciju speciālistu vidū esot liela konkurence, pastāv iespējas strādāt IT programmēšanas firmās, vairāki studiju biedri specialitātē strādājot ārvalstīs, jo telekomunikācija visā pasaulē notiek angļu valodā un mūsu inženieru zināšanas esot augstā līmenī.
Lai rastos jaunas idejas, kuras dažkārt Valdis pat nosapņojot, un lai atvieglotu slodzi acīm no nemitīgās lūkošanās datora ekrānā, palīdzot jau skolas laikā sāktā darbošanās skautos. Savu Rīgas 1. skautu vienību Valdis aizved pārgājienos, ziemā izslēpojas, vasarā traucas ar skrituļslidām, velosipēdu un vējadēli.