Tieši tādu izgatavojuši mehānikas inženieri Kamals Josefs Toumi un Pablo Valdivija Alvarado no Masačūsetsas Tehnisko zinātņu institūta (MIT). Viņi paredzējuši, ka robotzivs palīdzēs robežsargiem, meklēs ūdenstilpju piesārņojuma avotu, pārbaudīs objektus zem ūdens, piemēram, kuģu korpusu vai cauruļvadus. Nav izslēgts, ka varas iestādes zivis izmantos, lai novērotu aizdomās turamos likumpārkāpējus pludmalē un ūdensceļus izmantojošus kontrabandistus.
«Ņemot vērā robotzivju izturību, tās būs ideāli piemērotas kā ilgtermiņa zondēšanas un izpētes ierīces. Misijā varētu sūtīt vairākas, un, pat ja atgrieztos tikai neliels procents, zemo izgatavošanas izmaksu dēļ tas nebūtu liels zaudējums,» darba līdzautors P.V.Alvarado vortālam LiveScience apstiprināja, ka dažādos izmēros izgatavotās zivis nav dārgas.
Kustas kā īstas
Dzinējs ir paslēpts zivs vidusdaļā, kur tas viļņveidīgi kustina korpusu uz abām pusēm, tādējādi ļaujot pārvietoties ūdenī. Kustību imitācija esot padevusies tik reāla, ka no malas nevarot pateikt, vai tilpē ir dabīga vai mākslīga zivs, raksta žurnāls Scientific American. Lai izvairītos no robotam raksturīgām robustām kustībām, inženieri atteicās no stīvajām metāla un plastmasa sastāvdaļām, to vietā izmantojot krietni elastīgāko silīciju un uretāna polimēru.
Pirmie brīvā dabā laižamo robotu prototipi bija aptuveni 12 centimetru gari un peldēja kā asaris vai forele. Lielākoties tika kustināts astes gals. Šādu tehniku izmantojošās zivis parasti ir ātrpeldētājas, taču ar ierobežotu manevrēšanas spēju.
Jaunākās versijas ir ap 20 centimetru garas un peld kā tuncis un haizivs. Šāda tehnika ir piemērota vēl lielākam ātrumam un tālāku distanču veikšanai. Tuncim kustības koncentrētas astē un vietā, kur aste saplūst ar ķermeni.
Par galīgo versiju zinātnieki vēl nav izšķīrušies, jo katra zivs dabīgi pielāgojusies dzīvei savā vidē un vienas labākās tehnikas nemaz nav. Atkarībā no apstākļiem gandrīz ikviena zivs sekundes laikā var nopeldēt distanci, kas vienāda tās desmit augumiem. Masačūsetsas inženieriem tik lielu ātrumu vēl nav izdevies sasniegt. Robotzivs sekundē var nopeldēt vien sava auguma tiesu.
Prototipus darbina ārējs enerģijas avots, taču plānots, ka rūpnieciski ražotajos modeļos būs iemontēts akumulators.
Darba turpinājums
Robotzivs izstrāde bija P.V.Alvarado doktora disertācijas tēma, taču ideja nav oriģināla. Jau 1994.gadā MIT inženieri izrādīja pirmo mehānisko tunci - 1,2 metrus garu zivi -, un P.V.Alvarado no šī darba pamatīgi ietekmējies. Tomēr viņa ieguldījumu nevar nepamanīt, jo jaunā zivs ir krietni mazāka, kustīgāka un lētāka.
Robotuna bija ļoti sarežģīta un smagnēja ierīce - tā sastāvēja no 2843 daļām, un to darbināja seši dzinēji. Jaunā zivs ir krietni īsāka, tai ir viens vienīgs motors, un zivs izgatavota no desmit sastāvdaļām, ieskaitot elastīgu, padevīgu korpusu, kas pasargā mehānismus no ārējas iedarbības.
Tagad abu inženieru darbam varētu būt ne viens vien sekotājs. Pētnieki Eseksas Universitātē, Kalifornijas Tehnisko zinātņu institūtā un citur jau rada līdzīgas zivis, kā arī sauszemes dzīvniekus, kas kustēsies kā ķirzakas vai žurkas.
«Zivs bija pierādījums, ka šo konceptu var izmantot, taču mēs ceram, ka gan ideja par citām pārvietošanās formām, gan metodoloģija tiks liktas lietā citu mobilo robotu pētīšanā - sauszemes, gaisa un zemūdens,» teica P.V.Alvarado.
Viņš cer, ka robotzivs liks pamatus jaunai zemūdens robotu paaudzei, kas bez tiešas cilvēku kontroles spēs veikt nozīmīgus izpētes darbus. Piemēram, pārbaudīs, vai kuģos nav sūces, vai no naftas un gāzes cauruļvadiem jūrā neieplūst piesārņojums un vai robežupes nešķērso nelūgti viesi.
Ja izgatavošanas izmaksas patiešām būs zemas un robots pildīs savu uzdevumu, iespējams, tas pavisam drīz varētu nonākt brīvā tirdzniecībā. Un tad gan nesapriecājieties, ja kāds jums uzdāvinās akvāriju ar zivtiņu vai darbā to novietos pie jūsu galda. Varbūt tas ir Trojas zirgs, «svešas acis» turpat jums aiz muguras.