gada loloto, ceturtdaļgadsimtu atlikto vāgnerisko sapni. Nav melots, šādi piesakot speciāli rādīšanai kinoteātros filmēto iestudējuma ierakstu. Laikraksts _The New York Times_ iestudējumu vērtē kā «grandiozu jaunu versiju draudīgā un šokējoši spēcīgā izpildījumā». Vislielākais nopelns tajā ir galveno lomu tēlotājiem - Īanam Storijam un leģendārajai Valtrautei Meierei. «V.Meieres tembrs pauž spēcīgu raksturu… tas nešaubīgi kļuva par apburošas īru princeses balsi, kuras frāzējums un žesti ik brīdi šķita dabiski saplūstam ar mūziku,» vērtē žurnāls _Opera News._
Ar Patrisa Šero vārdu ir saistīts vēsturiskais starptautiskais skandāls 1976.gadā, kad viņš - pirmais ārzemnieks Baireitas festivāla vēsturē - tur iestudēja Vāgnera tetraloģiju Nībelungu gredzens. Opercikla pirmizrādes simtgadē to iestudēja tikai 31 gadu vecs režisors, kurš līdz tam bija uzvedis tikai vienu operu un nebija redzējis nevienu Vāgnera operu! Sapulcējis franču komandu - scenogrāfu Rišāru Peduci, kostīmu mākslinieku Žaku Šmitu un diriģentu Pjēru Bulēzu -, viņš pārcēla operas darbību uz XIX gs. industriālās revolūcijas laiku, kad arī tapa Vāgnera cikls. Paradokss: būtībā sekodams Vāgnera instrukcijām, režisors šokēja publiku ar stāsta reālismu. Konfliktus izspēlēja nevis teiksmaini dievi vai varoņi, bet dzīvi cilvēki. Turklāt režisors lika smokingos tērptajiem kungiem publikā alkatīgajos, varaskārajos varoņos, kuri gatavi varas dēļ ziedot mīlestību, atpazīt pašiem sevi. To saprast daudziem bija, maigi sakot, nepatīkami. Pirmizrāde kļuva par lielāko skandālu Baireitas vēsturē. Publika svilpusi un aurojusi tik skaļi, ka diriģentam teju nācies pārtraukt izrādi. Bija protesta demonstrācijas un parakstu vākšana, pat draudi režisora dzīvībai. Tomēr Šero iestudējumu Baireitā izrādīja piecas vasaras, līdz 1980.gadā lielais skandāls bija pārvērties par lielāko panākumu. «Es atgriezos pie Tristana, lai liktu tam paust skanošās klusēšanas dziļo mākslu. No šejienes pasaulei jāuzzina augstākās mīlas diženais un cēlais posts, kaislību pilnās svētlaimes žēlabas,» tā par savu drāmu rakstīja pats Vāgners. «Romantiskā mīla šajā operā gūst savu spožāko un pilnīgāko izpausmi. Vāgners ir konsekvents un pārspīlē mīlestības ideju līdz galējībai, noslēgumā kulminējot ģeniālajā Mīlas nāvē,» uzsver muzikologs Mikus Čeže.#