Vāgneriskas kaislības

Biju. Redzēju. Izpildītāji, mūzika - iespaidīgi, vērienīgi, pārliecinoši. Bet scenogrāfija un tērpi nudien vāji. Ja šāds traktējums būtu pirmreizējs - tas būtu baudāms kaut vai tikai oriģinalitātes dēļ. Tomēr šajā gadījumā tā nav: n-tās reizes nomuļļātā "Kin-dza-dza" estētika lika vilties pieteiktajā 'labajā iestudējumā'. Kāpēc scenogrāfi, kostīmmākslinieki slinko ieguldīt darbu un izdomu, lai taptu svaigi, radoši risinājumi? Kā jau teicu - sen apnikušas bezlaika un bezformas dekorācijas un tērpi. Kāpēc Tristanam un Izoldei jādarbojas nenosakāmas izcelsmes fonā, kas tik pat labi pēc pašreizējās šnites būtu iederējies arī "Nabucco" vai "Aīdā"? Kāpēc viņi paši un pārējie tēli tērpti "bomžu krāsu" paltrakos? Es nebūt neuzskatu, ka ir pieņemams tikai un vienīgi izcakots socreālisms, bet štancēt iestudējumu pēc iestudējuma ar vienu un to pašu vizuālā tēla ietērpu ir, maigi sakot, aprobežotība. Ja izrādes scēnisko veidolu rada profesionāļi, viņiem būtu jāzina tādi jēdzieni kā 'stilizācija', 'individuāla maniere un formveide', 'telpas kompozīcija un organizēšana' u.c. mākslinieciskās kvalitātes. Par nožēlu šajā ziņā palika iespaids, ka scenogrāfs un kostīmmāksliniece sameklējuši to, kas operteātra noliktavās no citām izrādēm pārpalicis un salikuši vienkop ar domu, ka gan jau tai pelēki nekādīgajā masā neko daudz saprast tāpat nevarēs... Lūk, tāds mans iespaids. Skaista, varena mūzika, tīkamu, dzidru tembru operdziedoņu balsis, bet stereotipa, novazāta scenogrāfija bez individuālas izteiksmes un jebkādas saiknes (tiešas, pastarpinātas, simboliskas, paradoksālas vai vēl citas) ar uzveduma saturu.