Artis Tahtahunovs,
Par Allažu pusi varu teikt to, ka vilki šeit ir savairojušies. Vienubrīd šeit bija 12 vilki salīdzinoši nelielā apgabalā. Mēs nošāvām sešus vilkus, vienās medībās izdevās - četrus, kas ir daudz. Bars izklīda, bet vēl tagad vēl divi varētu būt palikuši. Posts, ko nodara vilki, ir diezgan liels, viņi izsaimnieko apkaimi. Mūsu pusē samazinājies stirnu, mežacūku skaits. Mēs esam par to, ka vilki ir jāmedī. Vismaz jāsaglabā esošais medību limits, par to, kādam jābūt limitam visā Latvijā, man ir grūti spriest.
Vilnis Skuja
Slīteres Nacionālā parka zoologs
Mednieki bieži vien iedomājas, ka vilki var savairoties bez maz vai kādā nacionālā parkā vai rezervātā un tad nākt ārā. Taču pārlieku liela vilku savairošanās Latvijas teritorijā nav iespējama, jo vilki ļoti slikti izturas pret saviem sugas brāļiem - līdzko vilku ir par daudz, tā dzen prom, un vilki tad dodas arī uz Lietuvu, Igauniju, nu nepaliks viņi visi tepat uz vietas.
Turklāt - ja kāds sarēķinātu zaudējumus, ko pārnadži nodara zemnieku saimniecībām, reizēm nopostot pat ceturto daļu ražas, tie būtu nesalīdzināmi lielāki nekā zaudējumi, ko vilki nodarījuši saimniecībām, nokožot vienu, divas vai pat desmit aitas. Turklāt nokosto mājlopu skaits ir ļoti sarucis, kas nozīmē, ka vilkiem barības mežā pietiek.
Turklāt dati par savvaļas dzīvnieku, to skaitā, vilku skaitu ļoti klibo. Proti, mežniecības saskaita vienus un tos pašus vilkus, tādēļ sanāk tik daudz. Piemēram, agrāk, kad arī vāveres uzskaitīja, un tad sanāca, ka aļņu skaits Latvijā ir divreiz lielāks nekā vāveru skaits - tas liecina par šīs uzskaites pareizību.