Vērtējot profesores Ramonaites analizētos datus, ir skaidrs, ka tas pats pilnā mērā attiecināms arī uz Latviju. Un runa nav par mazisku skaudībiņu, ka kaimiņam ticis vairāk. Nabagie un bagātie būs vienmēr. Jautājums ir: uz kā rēķina tas daudziem - pārāk daudziem - no viņiem kļuvis iespējams? Sabiedrība un valsts nav boksa mačs un pat ne kamaniņu sacīkstes, kur uzvarētājs tīri tehniski par tādu kļūst uz pārējo zaudējuma rēķina. Ja sabiedrībā liela daļa jūtas kā lūzeri, tad kaut kas pēc būtības nav kārtībā ar uzvarētājiem un «spēles» noteikumiem.
Nesenajā gadu tūkstošu mijā starptautiskie vērotāji šai Latvijas spēlei deva aprakstošu nosaukumu - valsts nozagšana, un tā tad arī ir patiesais iemesls tam, kas daudzu Latvijas iedzīvotāju apziņā aizvien skaidrāk iezīmējas kā lūzerisms, zaudētāju sajūta. Jo mēs domājām, ka spēle un noteikumi ir pilnīgi citi. Bet tagad izrādās, ka lielie zēni blakus istabā dalījuši torti tai laikā, kad mums ar aizsietām acīm bija jāimitē aklās vistiņas. Kad beidzot tas pieriebjas un noņemam acu aizsējus, kas izrādās? - Uz mūsu rotaļu biedru spīdīgajiem vaigiem ir putukrējums, un viņi runā par kaut kādiem treknajiem gadiem, kurus mēs, pārējie, esam pavadījuši, akli un saskaņā ar viņu spēles noteikumiem arī bezjēdzīgi blandīdamies. Kūka ir sadalīta un aprīta. Valsts ir nozagta. Nodevīgais putukrējums uz daža mūļa? Nu, neesiet taču tik sīkumaini!
Kad apņēmīgāki aklo vistiņu spēlētāji tomēr neliekas mierā un negodīgo spēlētāju nosmulētos vaigus piesauc tiesas priekšā, atklājas lērums grūtību, jo tikusi taču spēlēta dubulta spēle, kur daļai bijušas aizsietas acis, bet otra daļa vispār atradusies blakus istabā. Tiesu vara ir valsts varas daļa, un, ja valsts ir nozagta, nav jābrīnās, ka pat godprātīgas tiesas darbs ir apgrūtināts un nenotiek ne tik raiti, ne produktīvi, kā nāktos. Tomēr nekas cits neatliks. Gan Jāņa Dombura, gan citos tolkšovos no daudzu mutēm pēdējā laikā izskanējis klasiskais Nikolaja Gavriloviča Černiševska jautājums: ko darīt? Atbilde uz to nav meklējama utopiskā sociālismā, bet gan principiālā tiesiskumā - tiesiskumā pēc būtības. Tas ir uzstādījums, pēc kā tiesām šobrīd būtu jāvērtē jo sevišķi politiski un sociāli jūtīgās lietas. Nozagtā valstī īstenot varu ir grūti - tas ir saprotams. Un tomēr, tiesu varas godātie un cienītās, bumbiņa ir laukuma jūsu pusē. Un visi pārējie iesaistītie - gan tie ar spīdīgajiem vaigiem, gan lūzeru tauta - vieni ar bažām un bailēm, otri - pamīšus ar šaubām un cerībām gaida jūsu principiālu rīcību. Valstisku rīcību un domāšanu.
Reiz tas jau ir bijis. Mežonīgo 90.gadu vidū bija vairāki iemesli, kāpēc Latvijas pirms tam baisā kriminogēnā situācija uzlabojās. Viens iemesls bija šaurpieraino savstarpēja apšaušanās, kamēr gudrākie shēmotāji legalizējās. Tomēr pats būtiskākais ir varas struktūru realizētā griba, pamazām vien pārvarot pirmo neatkarības gadu liekl apmulsumu un pārņemot varmācības monopolu. Tas ir jādara ļoti apzināti un saucot lietas savos vārdos: jā, varmācības monopols - tieši tik skarbi. Tas pieder un tam ir jāpieder valstij.
Nākamais solis ir tiesiskums un taisnība, un ar to vairs vilcināties nedrīkst. Sevišķi Satversmes tiesa pēdējā laikā ir izrādījusi vislabākajā nozīmē politisku (nevis politizētu jeb partijisku) stratēģisku, valstisku spriestspēju. Ja tiesiskums ir nozagts, ja valsts ir nozagta, tā ir jāatņem atpakaļ. Pat ja kāds to tehniski sauktu par zagšanu - lai tā būtu! Nebūsim klīrīgi. Varmāku var savaldīt tikai ar varmācību, kampējam atņemt netaisni salaupīto var tikai ar varu. Nozagtu valsti var atgūt, tikai to atņemot jeb, ja vēlaties, nozogot. Angļu valodā ir pat šāds termins: steal it back jeb «atzodz».
Šādi pēc būtības vērtējama arī nesenā datu zādzība no Valsts ieņēmumu dienesta. Ja nozagtā valsts nejēdz ar šādiem datiem rīkoties, tie tiek nozagti atpakaļ. Var jau būt, ka tas ir kibernoziegums, bet reizē tas ir arī tautas izmisuma kliedziens un mājiens ar digitalizētu mietu: vai nu jēdzīgi realizējiet savu varu, vai arī… Nu, ir varianti.