Kāds noskaņojums valdīja komandā pirms došanās uz Turciju, jo pašiem bija pamatīgi robi sastāvā?
Nezinu, ko domāja pārējā handbola sabiedrība, dzirdēju pat viedokļus, ka mums tur nav nekādu izredžu, bet tādiem nebija pamata. Es pats jau sākotnēji biju pilnībā pārliecināts, ka braucam izkļūt no grupas. Jā, sastāvs bija tāds, kāds tas bija, jo trīs formālie izlases līderi šajā turnīrā nevarēja palīdzēt, bet pārējā komanda bija pietiekami normāli nokomplektēta visās pozīcijās. Līdz ar to nebija domas, ka braucam tikai uzspēlēt.
Tomēr konkurence bija pietiekami spēcīga.
Trīs komandas - turki, igauņi un mēs - bija visnotaļ līdzīgā līmenī, Malta tur vairāk bija braukusi pēc pieredzes, jo tai tas bija pirmais šāda līmeņa turnīrs. Igaunija tika uzskatīta par favorīti. Pat Starptautiskās Handbola federācijas mājaslapā bija vairākas intervijas ar igauņu līderiem par to, ka viņi brauc uzvarēt grupā un tā tālāk. Šī pārliecība viņiem tomēr pamatīgi «iezāģēja». Turku komanda savās mājās vienmēr spēlējusi ļoti labi.
Kāda atmosfēra valdīja Turcijā?
Pārsteidza, ka spēles notika samērā nelielā zālē, tāpēc arī skatītāju nebija tik daudz - burtiski daži simti -, bet dienvidu zemēs jau pietiek ar trim līdzjutējiem, lai troksnis sporta zālē būtu neaprakstāms. Šoreiz bija tieši tāpat, turklāt uz spēli pret mums bija ieradusies visa pilsētas vadība, bija ļoti nopietns pasākums, un arī līdzjutēju atbalsts bija nopietns.
Viss izšķīrās pēdējā spēlē ar Igauniju galotnē?
Jāatzīst, ka šo saspringto galotni sev uztaisījām mēs paši. Patiesībā ļoti pārliecinoši spēlējām otro puslaiku. Ilgu laiku bijām vadībā ar četru «golu» pārsvaru. Acīmredzot vēlme uzvarēt ar vēl lielāku pārsvaru, ātrāk pabeigt šo maču atstāja negatīvu iespaidu. Vienā brīdī dažās minūtēs igauņi mums aizgāja priekšā. Tās beigas bija tiešām saspringtas. Pat nomainījām vārtsargu pret vēl vienu laukuma spēlētāju, un Dainis Krištopāns ar brīvmetienu līdz ar spēles beigu signālu iemeta izšķirošos vārtus, panākot izlīdzinājumu.
Cik ļoti pēc tam sekojāt līdzi notikumiem citās grupās, jo no četriem otro vietu ieguvējiem tālāk tika tikai divi?
Principā jau pirms spēles ar igauņiem bija skaidrs, ka ar neizšķirtu vajadzētu pietikt. Galvenā spēle bija starp Itāliju un Lielbritāniju, kur itāļiem viņus vajadzēja vinnēt, ja nemaldos, ar 27 vārtu pārsvaru [Itālija uzvarēja ar 29:26]. Tā kā briti gatavojas olimpiskajam turnīram, skaidrs, ka tāda sakāve diezin vai bija iespējama. Par 99 procentiem viss jau bija skaidrs pēc mūsu spēles.
Kādas ir izredzes otrajā kvalifikācijas kārtā pret Ungāriju, Horvātiju un Slovākiju?
Es domāju, ka tagad šīs komandas mums ir vienkārši jāatved uz Latviju un jāparāda, kā ir jāspēlē pasaules līmeņa handbols. Tie ir regulāri Eiropas čempionātu finālturnīru dalībnieki. Horvāti ir gan olimpiskie, gan pasaules un Eiropas medaļnieki, ungāri ir tuvu tam. Mājās, es domāju, mēs pieklājīgi spēlēsim ar visiem, bet lolot ilūzijas par pirmo vai otro vietu grupā būtu pārsteidzīgi. Jābūt reālistiem.
Kur labāk būtu aizvadīt mājas spēles? Pēdējos gados pretiniekus uzņemat Dobelē.
Man jau šķiet, ka šādas komandas būtu jāved un jārāda Rīgā, jo tās spēles būtu pieejamas jebkuram. Nevar teikt, ka spēlēšana Dobelē nav attaisnojusies, bet šīs spēles apmeklēja tikai handbola cilvēki, kas ir saistīti ar šo sportu. Šeit tiešām neatnāca vienkāršais skatītājs, kuram tā spēle varbūt būtu interesanta. Ja tā notiktu Rīgā, viņš atnāktu, bet speciāli dzīties uz Dobeli… Šaubos.
Vēl pirms pāris gadiem ASK komanda Rīgā bija kā izlases bāzes klubs. Kā vērtē handbola attīstību Latvijā, kopš tā vairs nav?
Virslīgas līmenis ir izlīdzinājies. Protams, ne uz augšu. Jāatzīst, ka tas čempionātu ir padarījis interesantāku, šogad tas izvērtās ļoti negaidīts ar Ludzas uzvaru finālā. Tajā pašā laikā esam zaudējuši vietu, uz kuru ikvienam jaunajam handbolistam tiekties, uz kurieni mēģināt izlauzties.
Handbola līmeni Latvijā parāda komandu starts starptautiskajā arēnā. Baltijas līgā skats nebija rožains?
Protams, ASK bija pilnīgi cits līmenis. Cits treniņu process, cita attieksme un citi mērķi. Latvijas vadošajām komandām vietējā čempionāta līmenis varbūt ir par zemu, bet, lai Baltijas līgā spēlētu augstās pozīcijās, jātrenējas ir krietni vairāk.
Kā pacelt līmeni?
Domāju, ka tuvākajos gados nekas nemainīsies, bet patlaban Latvijas Handbola federācija savu darbības virzienu mainījusi no pieaugušo sporta uz jauniešu sportu. Nākamgad ir iecere krietni palielināt spēļu skaitu, vairot interesi par sporta veidu jauniešu vidū. Ilgtermiņā tas varētu dot pozitīvu rezultātu gan klubu līmenī, gan izlasei. Pašreizējie izlases handbolisti vēl kādu laiku spēlēs, bet ir atklāts jautājums - kas nāks viņu vietā pēc tam. Pārliekot uzsvaru uz jauniešu sportu, pēc gadiem pieciem vai desmit tas handbola līmeni varētu pacelt augstāk.
Tomēr tas robs, kas radies ar ASK pajukšanu, būs jūtams?
Jā. Tie spēlētāji, kuri spēlē ārzemēs, kuri profesionāli nodarbojas ar handbolu, lielākoties ir izgājuši ASK skolu pie trenera Andra Gulbja. Protams, ir daži izņēmumi, bet kopumā neredzu pietiekami daudz spēlētāju, kuri pēc dažiem gadiem varētu iesaistīties izlases spēlē.
Pats uz ārzemēm neesi lūkojies?
Teiksim tā - katram savi mērķi handbolā. Manu mērķi savulaik varēja nodrošināt ASK: spēlēt labā līmenī, piedalīties labā treniņprocesā, bet vienlaikus iegūt izglītību un veidot karjeru arī ārpus handbola. Par to, ka joprojām esmu un daru to šādā līmenī, tikai priecājos, bet, vai tas ir normāli, - nezinu.
Vairākkārt parādījušās ziņas, ka esi pārtraucis handbolista karjeru, tad atgriezies…
Tie bijuši tādi skaļi žurnālistu paziņojumi. Vienkārši tajā brīdī bija citas prioritātes. Lai cik tas būtu grūti atzīstams, atgriezties Latvijas čempionātā tiešām nav grūti, ja pirms tam esi ilgtermiņā trenējies. Handbols vienkārši ir lielisks veids, lai pavadītu vakarus sportojot. Ja vēl tā izdodas iekļūt Latvijas izlasē, vispār lieliski. Bāze acīmredzot ir pietiekami labi ielikta. Protams, īsti pareizi tas nav, ka es šādā režīmā varu būt starp valstsvienības pamatspēlētājiem, taču ir tā, kā ir. Man patīk tas, ko es daru, ka varu palīdzēt. Izlases spēles man ir kā saldais ēdiens sezonas noslēgumā. Tas ir cits līmenis.
Ko darīt tiem, kuri augstākos mērķus saista ar handbolu?
Ja cilvēks tiešām grib nopietni nodarboties ar handbolu, Latvijas čempionāts nav tā vieta, kur palikt. Mums vairs nav komandu, kurās spēlētājiem maksātu algu, kurās būtu profesionāls treniņprocess. Latvijas čempionāts ir laba vieta jaunajiem, vidusskolas vecuma spēlētājiem, kuri var spēlēt kopā ar pieaugušajiem, gūt kādu rūdījumu, spēļu praksi. Ja viņš tiešām grib spēlēt, vajadzētu jau laikus izšķirties. Ja tas ir handbols, labāk braukt projām, ja izglītība - tas ir cits jautājums.
Uz kurieni braukt? Tajās pašās Vācijas zemākajās līgās spēlēšana jāapvieno ar darbu vai studijām.
Jautājums ir, ko spēlētājs grib sasniegt. Vācijā uz zemākajām līgām var iet, ja grib jau sākumā saņemt pieklājīgu algu, bet ilgtermiņā perspektīva ir mazāka. Jautājums ir arī, kā mūsu spēlētājus pārdod. Ja tā paskatās - liela daļa spēlētāju, kuri spēlē Vācijas otrajā vai trešajā bundeslīgā, varētu spēlēt arī pirmajā. Nav tās saiknes, nav spēcīga menedžera, kas to Latvijas spēlētāju var dabūt augstākajā līgā. Tas ir lauciņš, kurā kādam uzņēmīgam cilvēkam ir iespēja izvērsties.