Vara Piņķa autordarbs (dramatizējums, scenogrāfija, režija un aktierdarbs) Jaunajā Rīgas teātrī Klāvs, dzejnieka Klāva Elsberga dzejoļu un vēstuļu stāsts, vasaras pilnbrieda sajūtu gandrīz, gandrīz satver. Pietrūkst tikai mazliet, bet tieši šis mazumiņš atšķir prozaisko no dzejas.
Starp haosu un kosmosu
V.Piņķa Klāva tēli, atsevišķi ņemti, godam nostājas blakus metaforiskā teātra labākajiem paraugiem. Gan vizuāli, gan pēc jēgas. Izrāde ir bauda acīm. Klāvs fascinē ar scenogrāfijas lakoniskumu - viens materiāls, kas, nemitīgi transformējoties, ļauj ieraudzīt aizvien jaunas interpretācijas iespējas. Vai tās izrāde apzinājusies, cits jautājums.
Sižetiski scenogrāfija sasaucas ar Klāva dramaturģisko materiālu. Izrādes protagonista ienākšana pasaulē - dzimšana, tapšana par personību - norisinās tukšā telpā. Aktieris ienes galdu un, atbalstījies pret to, spēlējas ar pildspalvu. Pēta to. Pēta savas rokas. Ar tinti iezīmē asinsvadus. Tad pēc pirmās vēstules un pirmajām dzejas rindām aizpīpē. Pildspalvu. Tai atrasts pielietojums - asinsritē plūst tinte, spalva pārvēršas kā pēc burvju mājiena. Top dzeja. Top Klāvs, kas atvelk priekškaru savai dzīvei un metas iekšā tās celtniecībā. Ar dakšām negausīgi izrauš spēles laukumā izejmateriālu un steidzas celt. Siena guba un pa grīdu izirušais siens ir radīšanas pretstati kā kosmoss un haoss. Pa dzejolim Klāvs atrod gan sakārtotajā, gan stihijā, kas brīžam izlaužas no viņa mežonīgā dejā un postīšanas mānijā.
V.Piņķa radītā telpa tomēr ir viltīga, un nerodas pārliecība, ka režisors sapratis, kādus jautājumus tā uzdod. Siens, vienlaikus poētisks un triviāls, ne tikai vienkārši un gudri raksturo K.Elsberga dzeju, bet lieliski pakļaujas gluži pretējām interpretācijas iespējām. Prātā nāk jautājums par scenogrāfijas, Krišjāņa Strazdīša lielisko gaismu un Jēkaba Nīmaņa mūzikas uzburtās vasaras patieso dabu. Kur Klāvs - dzejnieks, cilvēks - īsti atrodas? Dzīvē, šķietami neierobežotām iespējām, šķietami bezgalīgā? Iedvesmā? Bet varbūt vasara ir viltīgs starpstāvoklis - modernā šķīstītava, kura izliekas par iespēju paradīzi, patiesībā ieslogot cilvēku telpā bez izejas. Lai ko dari - dzimsti, radi vai mirsti, tepat jāpaliek. Dzīvē? Mākslā? Tas mierina vai šausmina? Šķiet, arī izrādes Klāvs par to nav pārliecināts.
Notikuma potenciāls
V.Piņķis gudri strādājis ar ķermeņa un izrādes ritmiem. Klāvs līkumo starp ainām, kurās aktierim fiziski ir liela slodze, un atelpas brīžiem. Skaists tēls - dzeja rodas caur sviedriem. Burtiski. Vēstules mīļiem cilvēkiem, kurās grūtības apaug (apaudzē?) ar simtiem sadzīvisku nieku, savā atklātība (ne tekstā, bet emocijā) ir satriecošas. Pieļauju, ka šis iekšējais izrādes ritms labi raksturo arī Klāvu Elsbergu kā personību, parādot radoša cilvēka pretrunas, divas sejas, kas ir vienlaikus patiesas. Bet pirmizrādes vakarā tomēr bija jādomā, vai viena no šīm sejām nav maska.
No dzejas vēl vairāk kā no citiem mākslas veidiem iespējams izvilkt tikai to, kas ir lasītājā pašā. Varī Piņķī Klāva pirmizrādes vakarā bija slāpēta spriedze, kas iederējās agresīvākajās ainās, bet traucēja pārējās, jo aktiera saspringums projicējās dzejā. Simptomātiski, ka vēstules un dzeja, ko aktieris runā fiziska sasprindzinājuma brīžos, izskan godīgi, bez pozas, ļaujot tekstam uzdzirksteļot stilistiskās niansēs, kamēr atelpas brīžiem cauri spiežas tāds kā nīgrums, nedrošība. Pat ja tā ir nedaudz, redz, jo dzejas materiāls ir smalks kā zirnekļa tīkls.
Pārsteidzoši, protams, ka šķietami tik klusinātā Klāva Elsberga dzeja agresijai labi ļaujas - atsevišķu ainu robežās pat liriskākie dzejoļi spēj pārliecināt par vēlmi uzbrukt, izaicināt, ārdīt. Tas paver citu skata punktu, bet tas nav viss Klāvs Elsbergs.
V.Piņķa versija ir drosmīga, ar potenciālu - viņš K.Elsberga dzeju izpilda pēc kontrastu principa: skaudrākos, klusinātākos dzejoļus izkliedz, bet izaicinošākus - emocionāli lirizē. Lai Klāvs kļūtu par Klāva Elsberga pārliecinošu versiju, pietrūkst tikai mazliet. Pašlaik V.Piņķis spēlē atsevišķas ainas, atsevišķas vēstules, dzejoļus. Viena emocija, stāsts. Pauze. Cita emocija, cits stāsts - no sākuma. Vai nu tā ir koncepcija, vai arī pirmizrādē tā izspēlējās, bet trūkst psiholoģiski pamatotu pāreju no vienas ainas citā. Kas notiek tēlā, ja garastāvoklis pārmet kūleni pa 180 grādiem? Ko viņš ieraudzīja, ko iedomājās? Ja skatītājs spētu sekot aktierim šai ceļā, nevis tikai klausīties K.Elsberga tekstus, Klāvs iegūtu papildu dimensiju.
Izrāde par K.Elsbergu 2009.gadā ir nostalģiska cieņas izrādīšana. Izrāde par katru no mums visā mūsu cilvēciskajā daudzslāņainībā ir potenciāls mākslas notikums.
Mani iespaidi pēc Klāva tāpēc ir krietni klusinātāki, nekā varētu gaidīt. Izejvielas iestudējumā ir. Atliek tās vienīgi sajaukt kokteilī, no atsevišķiem K.Elsberga dzejoļiem izveidojot vienu dzejoli. Par dzīvi.