Veģetārisms ir pārliecība, kuras man pietrūkst, līdzko runa sākas par tītara filejas karbonādi vai jaunlopu aknu pastēti. Iespējams, mana problēma ir tajā, ka neesmu redzējis nevienas cūkas bēres un neviens manu mīļo trusīti nav pārvērtis cepetī. Bet šo nebūšanu pārliecinātam par veģetārismu kā pareizo dzīves formu man iedeva tieši īslaicīgā būšana veģetārietim.
Mēs ģimenē neesam baigie gaļas ēdāji, bet pāris reižu nedēļā mūsu mājās veģetārietis dabūtu iet gulēt ar tukšu vēderu. Par veģetāriešiem kļuvām netīšām. Tas bija impulsīvs lēmums - un, iespējams, nelaikā. Ziemas vidū žāvētās cūku ribiņas pupiņu zupai un salami vakara maizītei atdevām sievastēva sunim. To vietā sapirkām klijas, milzum daudz riekstu un žāvētu augļu. Ja nebūtu kliju - gluži kā svētkos.
Vienkāršās pusdienās ārpus mājas vienmēr paliek iespēja griķiem vai kartupeļiem ar salātiem, bet manā ēdnīcā katru dienu piedāvā ēdienkartē vismaz divus siltus veģetārus ēdienus. Biezeņzupu vai dārzeņu lazanju, kartupeļu un kāpostu kotleti vai puķkāpostus. Bet tik un tā visas ēdienreizes sarunas novirzījās uz manu gaļas neēšanu. Vai visu naudu esmu nospēlējis azartspēlēs? Kā gan es varēšu paskriet? Ar ko es uzņemšu dzelzi?
Tagad vairs neesmu veģetārietis, jo neredzēju tam jēgu. Taču, lai arī veģetārisms nav mana lieta, būšana par veģetārieti man daudz ko devusi. Zinu, kuros veģetārajos produktos ir dzelzs un kuros cinks. Atradu, kur var nopirkt lētākos un labākos riekstus pilsētā. Sēklu diedzēšana gan man īsti neizdevās, jo, vai nu labi nedīga, vai viss pasākums smaržoja pēc kaut kā ļoti neēdama. Tagad zinu, ka, neēdot gaļu, var paēst.
Veģetārs dzīvesveids virtuvē prasa lielāku izdomu, bet pat vegāni taisa tortes un vakariņas no trim ēdieniem. Veģetārietis nebūt nav vienmēr izbadējies zāles ēdājs. Nigēriešu pupiņu plācenīši izskatās pēc visparastākās kotletes, taču gaļas tur nav ne grama, un pieēst var pilnu vēderu. Nigērieši šos plācenīšus pērk uz ielas kā uzkodas, gluži kā mēs hotdogus.
Īstajā receptē ir melnacu pupiņas, tādas baltas ar melniem galiem, bet der arī pavisam parastas. Uz nakti atstāj kārtīgi izmērcēties. Nigērieši no rīta noberž mizas, skalo un piestā samaļ, bet to visu var kārtīgi sablendēt. Masai pievieno dažus smalki sagrieztus sīpolus un Kajennas piparus. To visu ar nelielu ūdens daudzumu dabū biezo pankūku mīklai līdzīgā konsistencē. Vajadzēs vēl drusku maltu parasto piparu un sāli. Labi, ja pirms cepšanas masu nedaudz atdzesē, bet var arī uzreiz pievienot smalki sagrieztu papriku un cept nedaudz eļļā. Atklāju, ka man vislabāk plāceņi garšo kopā ar jaunajiem lokiem krējumā.