Noskatoties, cik veikli un šķietami bezrūpīgi svīres met lokus vasarīgajās debesīs, pārņem skaudība. Taču būt par svīri nemaz nav tik viegli.
Gandrīz visu dzīvi svīre pavada gaisā, turpat arī izguļoties. Uzskata, ka uz kājām svīre pirmo reizi nostājas tikai tad, kad tai pienācis ligzdošanas laiks - tātad pēc vairākiem lidojumā pavadītiem gadiem. Svīre ir radīta lidošanai - tai ir gari spārni, blīvs un gluds apspalvojums, plūdlīnijas forma. Kājas svīrei nav piemērotas iešanai, to visi pirksti vērsti uz priekšu, un tām ir ļoti asi nagi, kas ļauj pieķerties klintij vai mūrim pie ligzdas dobuma. Pie mums svīres ligzdo zem jumtiem, koku dobumos vai strazdu būros. Lidojumā svīre var sasniegt ātrumu pat līdz 200 km stundā. Sliktos laika apstākļos šie putni varot nolidot tūkstošiem kilometru, meklējot anticiklona zonu, jo tie spēj baroties tikai ar augstu lidojošiem vai vēja nestiem kukaiņiem un zirnekļiem, kas ciklona laikā gaisā nav sastopami. Turklāt svīrēm ir spēja sliktos barošanās apstākļos samazināt ķermeņa temperatūru, lai palēninātu vielmaiņu un ilgāk iztiktu bez barības - gandrīz kā zvēriem ziemas guļā.
Cilvēki nereti jauc svīres ar bezdelīgām un čurkstēm, kas nav to radinieces, taču arī ķer kukaiņus gaisā un izskatās samērā līdzīgas. Vislabāk svīres sākt iepazīt pēc balss. Vēl šajās dienās ir pēdējais laiks ieklausīties, vai neatskanēs «svīīīr, svīīīr!», un pacelt acis uz debesīm, kur gaisā milzīgā ātrumā traucas putni ar sirpjveidīgiem spārniem.