Vada un kopj
Kad Tatjana mācījusies 9. klasē, vasaras brīvlaikā viņa atvesta uz zoodārzu, lai bezmērķīgi nestaigātu pa Rīgas ielām, bet pastrādātu. «Sākumā palīdzēju Ornitoloģijas nodaļā, bijām vairāki palīgi. Iepatikās, un nolēmu, ka būšu zooloģe,» stāsta Tatjana. Studējusi Lauksaimniecības universitātes Zooinženieru fakultātē, mācījusies dzīvnieku anatomiju, fizioloģiju, ģenētiku, selekciju, barošanu u. tml. Zooinženieri tolaik tika gatavoti darbam kolhozos, bet starp studentiem apmēram pieci bijuši jau ar iegūtu praksi Rīgas Zooloģiskajā dārzā, tādēļ pasniedzēji ļāvuši kursa un bakalaura darbus izstrādāt par zoodārza dzīvniekiem. Tatjana pētījusi un analizējusi piemērotāko barību plēsīgajiem zvēriem. «Jau no bērnības ļoti patika lielie kaķi, bet vēlāk praksē atklājās, ka jebkurš dzīvnieks ir interesants, var aizkustināt līdz sirds dziļumiem, lai arī pirmajā mirklī var likties nesimpātisks un nepievilcīgs,» stāsta zooloģe ar jau 20 gadu pieredzi. Pamazām izprasti gan dzīvnieku atšķirīgie raksturi, gan psiholoģija, un ar katru varot atrast kopīgu valodu. Viņi visu saprot!
Tatjana karjeru sākusi kā dzīvnieku kopēja, līdz kļuvusi par nodaļas vadītāju. «Savā amatā man jāpārzina gan kopēja, gan zoologa, gan vadītāja iemaņas, to visu joprojām arī daru. Lai nepazaudētu profesionālo līmeni, ikdienā dzīvnieki arī jākopj - tikai tā var zināt, ko viņi ēd un ko ne, izprast, kā viņi jūtas,» uzskata speciāliste.
Lāči cieš no cepumiem
Zoologa profesijas specifika līdzīgi kā ārstiem neļauj pēkšņi pārslēgties uz citu nozari un tad, piemēram, pēc pāris gadiem atkal turpināt, teic Tatjana. Viņas rīts sākas ar apgaitu, kurā jāaprauga, kā klājas dzīvniekiem, jāsadala darbi nodaļas 15 darbiniekiem, pēc tam jāraksta dažādas atskaites. «Decembrī saskaitīju ap 300 aprūpējamo, peles ieskaitot, bet tās ātri vairojas,» smaida Tatjana. Zoologam jāpieraksta novērojumi speciālos žurnālos, jābūt informētam par kritušajiem un jaundzimušajiem dzīvniekiem, par izmaiņām dzīvnieku uzvedībā, izskatā un veselības stāvoklī. Jāpārzina visu nodaļas dzīvnieku kopšanas un turēšanas specifika. Viens no zoologa galvenajiem uzdevumiem ir pārbaudīt barības kvalitāti un atbilstību normām. Ikdienā jāseko līdzi, cik dzīvnieki apēd. Tatjana skaidro, ka viņa izstrādā barības normas, bet nodaļas zoologi iesaka, vai ieteikto daudzumu vajag papildināt vai samazināt. Visgrūtāk esot panākt, lai zoodārza apmeklētāji dzīvniekus nebarotu. Visbiežāk cieš lāči, pērtiķi, ķenguri, kurus nevajadzīgi piebaro ar cepumiem, čipsiem, maizi. Rudenī un ziemā viņi nopietni jāārstē, daudzus nācies arī zaudēt.
Sašūt brūci makakam
Zīdītāju nodaļā ir pērtiķi, ķenguri, lāči, vilki, tīģeri un lauvas. «Dzīvnieki ļoti izjūt cilvēku garastāvokli, izprot rakstura nianses. Slikts noskaņojums un niknums jāatstāj aiz zoodārza vārtiem,» teic Tatjana. Kad pati nevarējusi noslēpt savu neapmierinātību, dzīvnieki, nebūdami pie vainas, arī sākuši trakot. Īpaši asi reaģējot pērtiķi, tīģeri, lauvas, arī ķenguri.
Dažkārt apmeklētājiem var šķist, ka darbs zoodārzā ir viegls - staigā svaigā gaisā, visi dzīvnieki mierīgi un pieradināti, atliek tikai pabarot. Taču darbs ir arī fiziski smags un netīrs. Tatjana to salīdzina ar dzīvi laukos. Daudzi zoodārzā pastrādā tikai neilgu laiku, paliek tie, kuriem tā ir sirdslieta. Tatjanai esot laimējies ar kolēģiem, jo, lai darbs patiktu un veiktos, svarīga ir komanda. Lielākā daļa strādā jau ilgus gadus, un pie lielajiem dzīvniekiem personālu bieži arī nedrīkst mainīt. Zvēri pierod pie cilvēka smaržas, balss, rakstura, temperamenta. «Dzīvnieks gan paliek dzīvnieks, lai arī cik mīļš, viņam var kaut kas neiepatikties. Visu laiku jābūt modram, jākontrolē situācija,» atklāj zooloģe. Drošības nolūkos kopēji pie dzīvniekiem būros iekšā neiet, tiek izmantoti speciāli norobežojumi, sprosti.
Lai arī darba diena sākas pulksten 8.30 un beidzas pulksten 19.30, bieži tā ieilgst. Nākas darbā palikt arī pa nakti, ja kāds dzīvnieks smagi saslimis vai gaidāmas sarežģītas dzemdības, dažkārt jāpalīdz kolēģiem citās nodaļās. Zoologam jāprot sniegt pirmo medicīnisko palīdzību. Visagresīvākie cits pret citu un arī cilvēkiem esot huzāru pērtiķi un Japānas makaki. Viņiem nākas ārstēt savainojumus, pat uzlikt šuves, bet nopietnāku palīdzību sniedz veterinārārsti. «Dzīvniekus var saprast, viņi sargā savu teritoriju, bērnus. Lai arī esmu barotāja, tomēr esmu svešiniece,» skaidro speciāliste.
Zoologam jāseko profesionālajai informācijai par dzīvnieku pētījumiem savvaļā un turēšanu nebrīvē, tam noder internets, bet jāapmeklē arī semināri, konferences. Pieredzes apmaiņā un ceļojot kopā ar ģimeni apmeklēti citu valstu zoodārzi. Tatjana nesen bijusi Šošto zoodārzā Ungārijā, ļoti patīkot Prāgas zoodārzs, bet vismīļākais un labākais tomēr šķiet Rīgas zoodārzs. Mājdzīvniekus gan Tatjana ilgus gadus nav vēlējusies, bet bērni pierunājuši. Tagad mājās mīt kaķenīte, kura uz zoodārzu bija atvesta iemidzināt. «Mani astoņus un 14 gadu vecie dēli pie manis zoodārzā ir ļoti bieži, palīdz uzkopšanā. Ja arī viņi nekļūs par zoologiem, tad zinās, kā pret dzīvniekiem jāizturas.»