Pirms pieminēt jaudīgo vārda meistaru un tulkotāju Dzintaru Sodumu, kura 89. dzimšanas dienai par godu apgāds _Mansards_ izdevis viņa Virtuves piezīmes.
Kādas ir izcilā valodotāja, stilista Dzintara Soduma būtiskās «pēdas» tavā dzīvē, neņemot vērā cilvēcisko līdzjušanu/līdzdalību rakstnieka vecumdienās?
Es reāli sajutu, ka ir iespējams dzīvot valodā. Ka eksistē tāda īsta rakstnieka pasaule. Dzintars teica, ka viņš ķēķī mazgā Eliota un Banjana traukus, es ķēķī mazgāju Dzintara traukus pārnestā un tiešā nozīmē. Man tā pieredze devusi milzīgi daudz. Par to viņam esmu pateicīga.
Vai tev, rakstot grāmatu, kas nav gluži biogrāfiski dokumentāla, nebija grūti abstrahēties no konkrētiem cilvēkiem - Soduma un vispirmām kārtām jau sevis?
Abstrahēties ir vislielākais domāšanas sasniegums. Pārvērst realitāti abstrakcijā ir viens no rakstniecības trikiem. Man palaimējās, ka, rakstot šo stāstu, mūsu konkrētībā un realitātē tas viss jau eksistēja. Nevajadzēja vairs izdomāt nekādus trikus.
Vai jaunā rakstniece esi tu pati?
Meitiņa no manis izvilka, kas viņai kā tēlam bija nepieciešams.
Riskanta tēma - tad cik romāns ir fikcija, cik dokuments?
Dzintars reiz zīmītē man uzrakstīja (mēs bieži viņa kurluma dēļ sazinājāmies ar roku rakstītās zīmītēs): «Mana dzīve ir vairāk pasaka nekā biogrāfija». Uzrakstīju viņam atbildi, - bet par to kādreiz uzrakstīšu.
Vai tu raksti daudz, tādēļ ka viegli, vai - ir viegli un tādēļ sanāk itin daudz - luga, romāns, scenāriji vien šogad?
Vai tad es rakstu daudz? Man liekas, ka es varētu, jo valoda to atļauj. Var teikt, ka es rakstu viegli. Precīzāk, kad rakstu, tad ir viegli. Valoda tagad ļaujas, to esmu sajutusi vien nesen.
Vai un kas rakstniekam ir jāmīl, lai labāk dzimtu vārdi, teikumi, frāzes? Bet varbūt mīlestība un citas stipras jūtas traucē?
Te nav runa par jūtām. Lai rakstītu, vajag skaidru galvu. Nezinu, vai man vienmēr tas izdodas.