Diemžēl daudzviet dominē centieni iegūt rezultātu uzreiz un ātri. Vispirms jau ierēdņiem un politiķiem vairāk vajadzētu domāt par ilgtermiņa ieguvumiem un mudināt sabiedrību domāt par ilgtermiņa rezultātiem. Nesen bija diskusijas par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora atalgojuma paaugstināšanu līdz septiņiem astoņiem tūkstošiem eiro mēnesī. Jautājums tika risināts nepareizi. VID ģenerāldirektoram vajadzētu maksāt nevis septiņus astoņus tūkstošus eiro, bet 70-80 tūkstošus eiro mēnesī, miljonu eiro gadā vajadzētu maksāt, bet tikai tad, ja VID ģenerāldirektors ievērojami palielina to naudas summu, kas nonāk valsts budžetā no iekasētajiem nodokļiem.
Ja radikāli samazina ēnu ekonomiku, izskaužot pievienotās vērtības nodokļa (PVN) shēmas, aplokšņu algas un vēl citas izpausmes, un panāk, ka pelēkajā sektorā strādājošie uzņēmumi pāriet legālajā ekonomikā?
Jā, un vēl - nodokļu sistēma Latvijā globāli jāreformē. Manuprāt, tikai 50% no visiem uzņēmējiem, kuriem nodokļi jāmaksā, tiešām visu kārtīgi maksā. Kad ierēdņi un kopumā visi valsts sektorā strādājošie sāks saprast, ka arī viņiem algas nevis vienkārši jāsaņem, bet jānopelna, tad lai saņem lielas algas, taču ar nosacījumu, ka tiešām šādas algas nopelnījuši. Mēs visi zinām, kā tas notiek, - ierēdnis ar ierēdni, teiksim, draudzējas un kopīgi plāno, kā tautu, vienkārši sakot, piežmiegt. Nekas nemainīsies, līdz netiks mainīta sistēma un no ikviena ierēdņa netiks prasīts, lai viņš savai ministrijai naudu atnes, un netiks noteikts, ka saņems viņš atalgojumu atbilstoši atnestās naudas daudzumam, nevis vienkārši tāpat. Turklāt neder, ka vienādi saņem tie, kuri strādā daudz, un tie, kuri strādā maz.
Nesen kāds uzņēmējs pauda viedokli, ka daļa publiskajā sektorā strādājošo darbavietā pavada laiku,tērzējot, pētot izklaidējošas bildes sociālajos tīklos un gatavojot no realitātes atrautus nosacījumus, kā dzīvot sabiedrībai. Tas, protams, ir pārspīlēti teikts, bet ietver jūsu minēto norādi, ka valsts sektorā strādājošajiem jāapzinās - viņu darba devēji ir nodokļu maksātāji.
Jā, valsts sektorā strādājošajiem, to vidū arī VID strādājošajiem, jāiemācās strādāt tā, lai ar savu darbu veicinātu naudas ienākšanu valsts budžetā, nevis tikai tērētu budžeta naudu. Lai jaunā VID vadība pārliecina citas amatpersonas, ka Latvijā jāsamazina visas nodokļu likmes, un lai panāk, ka nodokļus godīgi maksā nevis 50%, bet 100% nodokļu maksātāju. Lai VID ģenerāldirektors panāk, ka valsts budžetā ienāk ievērojami lielākas nodokļos iekasētās summas, un tad pieprasa sev algā procentus no šīs summas! Tauta to atbalstīs un teiks: «Bravo, VID ģenerāldirektors lielo algu godam nopelnījis.» Jāsaprot, ka arī valdība ir tādēļ, lai strādātu tautas labā, nevis tauta ir tādēļ, lai valdība labāk dzīvotu.
Kā piemēru Latvijai valsts sektora un uzņēmēju sadarbībā bieži min Igauniju. Arī LIDO atvēris restorānus Igaunijā. Kā veicas?
Veicas ļoti labi, tur ir trīs lieli objekti, dienā apkalpojam ap 4000-4500 cilvēku. Ar LIDO ieiešanu Igaunijas tirgū viss izdevies ļoti labi, un noteikti domāsim par attīstību.
Esat sacījis, ka īstenojat projektu valstī, kurā ir specifiska biznesa vide, - Baltkrievijā. Kādi rezultāti?
Mēs Baltkrievijas sadarbības partneriem izveidojām tehnoloģijas un interjeru, nopelnījām naudu, bet vairs neesam Baltkrievijā. Aizgājām prom, jo negribējām, ka tur ir nosaukums LIDO. Baltkrievijā, tāpat kā Krievijā, politika cieši savijusies ar biznesu, un tas rada savdabīgus spēles noteikumus, bet mani darbs pēc šādiem noteikumiem neinteresē.
Kā veicas klasiskajā Rietumu tirgū, proti, Vācijā?
Vācijā esam atvēruši ražošanu un divus objektus. Vācijai ir sava īpatnība - valda liela kārtība arī tādā ziņā, ka cilvēki nelabprāt maina paradumus. Pusdienlaikā mūsu restorāni ir tik pārpildīti, ka nav pat kur papīra lapai nokrist, bet citās stundās tā nav, jo Vācijas iedzīvotājiem izveidojušies spēcīgi ieradumi, kā viņi pavada katru dienas stundu. Jāpaiet ilgam laikam, lai viņi ierasto dienaskārtību mainītu un ietvertu tajā mūsu restorāna apmeklējumu, teiksim, septiņos vakarā. Vācijā esam izveidojuši sadarbību ar mārketinga kompāniju, kuras veiktās izpētes rezultātā secināts - vācieši atzinuši, ka interjers un ēdiens mūsu restorānos ir visaugstākajā kvalitātē, bet mēs nemākam par sevi stāstīt, maz naudas ieguldām restorānu popularizēšanā un neesam izvēlējušies pareizu āra reklāmu izvietošanas stratēģiju. Lai nostiprinātos Vācijas tirgū, jāpiestrādā pie mārketinga un reklāmas. Mārketinga kompānijas pārstāvji nereti sastopas ar jautājumu: «Kur tāda Latvija vispār atrodas?» Vācijas iedzīvotāji parasti zina Baltijas valstis, bet konkrēti par Latviju ir jāstāsta. Tomēr jāteic, visumā ar ieiešanu Vācijas tirgū esam apmierināti, tikai skaidrs, ka nevar strauji palielināt restorānu skaitu. Vispirms jāizprot, kas tieši vajadzīgs Vācijas cilvēkiem. Mēs piedāvājam ēdienus bez ķīmijas, bet Vācijā jākonkurē ar uzņēmumiem, kuru ēdienos tas, ka tie labi garšo, panākts ar ķīmiju, un ar maziem ēdināšanas uzņēmumiem, kuri, iespējams, īsteno nodokļu shēmas.
Vācijā problēmas rada konkurenti, kuri darbojas pelēkajā sektorā?
Pierādījumu man nav, bet ir ēdināšanas uzņēmumi, kuru cenu politika liek domāt - ēdienos ir ķīmija vai nodokļi nav samaksāti, jo citādi tik zemas cenas nav iespējamas. Mēs, LIDO, gan maksājam visus nodokļus, kas jāmaksā.
Par ēdināšanas biznesu Latvijā dzirdēts, ka daļa uzņēmēju strādā tā - tūrisma sezonas periodam atver kafejnīcu, cenšas nopelnīt maksimālo summu un, sezonai noslēdzoties, biznesu beidz, pat nedomājot par attīstību.
Domāju, šādu uzņēmumu ēdināšanā ir aptuveni 80% no 100%. Pats esmu tā strādājis. Tagad mans uzņēmums izaudzis tik liels, ka nevaru atļauties kaut ko nodokļos nesamaksāt. Savukārt, kas attiecas uz minētajiem 80% uzņēmumu, lai valsts iedod nodokļu atlaides uz trim gadiem. Kur gan taisnīgums, ja valsts paņem 21% PVN, bet uzņēmējs nevar pat 10% nopelnīt? Kamēr Latvijā - mazā valstī - PVN ir 21%, Vācija - liela valsts - paņem 19% PVN, bet līdzņemšanas produktiem PVN vispār ir tikai 7%. Es ikvienam uzņēmējam, kas strādā pelēkajā sektorā, noteikti iesaku bez kavēšanās pāriet pilnīgi legālā ekonomikā, bet saprotu, ka var būt situācija - uzņēmējs vēlas maksāt visus nodokļus pilnā apmērā, bet vienkārši nevar samaksāt.
Vai LIDO apmeklētāju vidū Latvijā dominē tūristi vai arī mūsu valsts iedzīvotāji?
Labi pamanāma tendence ir tā, ka pieaug angļu valodā runājošo apmeklētāju skaits. Pirms gadiem trim paralēli latviešu valodai bieži bija dzirdama krievu valoda, bet šogad angļu valoda skan biežāk nekā krievu valoda. Tāpēc darbiniekus gatavojam tam, ka jāprot sazināties trijās - latviešu, angļu un krievu - valodās.
Kā mainās apmeklētāju gaume ēšanā?
Ar katru gadu vairāk vērojams, ka cilvēki domā par uztura veselīgumu, grib ēst ēdienus, kuros nav ķīmijas. Tāpat pieaug izpratne, cik daudz un cik trekni ēdieni jāēd atbilstoši dzīvesveidam. Vēl viena tendence ir tā, ka cilvēki grib ēst ārpus mājas par pieņemamām cenām. Nesen atvērām LIDO Ādažos un secinājām, ka steidzīgi jāver vaļā vēl vairākas jaunas paēšanas vietas Rīgas tuvumā, jo tām būtu apmeklētāji, - cilvēki sapratuši, ka lētāk ir paēst ārpus mājas, paēst pie mums nekā pagatavot tādu pašu maltīti mājās. Negribu izteikties ar mārketinga stila frāzēm, tomēr jāpasaka tas, ka mums prioritāte ir kvalitāte, bet pēc kvalitatīviem ēdieniem par saprātīgām cenām un bez ķīmijas ir ļoti liels pieprasījums. Ķīmijas LIDO piedāvātajos ēdienos nav!
Ēdināšanas nozares uzņēmēji sūdzas par darbinieku trūkumu. Jums darbiniekus atrast ir viegli?
Patlaban izaicinājums ir nevis atrast darbiniekus, bet atrast iespēju darbiniekiem maksāt Eiropas līmeņa algas. Ja salīdzina ar citiem ēdināšanas uzņēmumiem, LIDO maksā lielas algas, bet, ja ņem vērā mūsu darbinieku noslodzi, tad es nebaidos teikt, ka darbiniekiem būtu jāsaņem lielākas algas. Primārais uzdevums restorānu vadības līmeņa cilvēkiem ir atrast veidu, kā paaugstināt strādājošajiem algas. Jāsaprot tas, ka bieža darbinieku mainība ikvienam darba devējam rada tikai un vienīgi papildu izdevumus, tāpēc profesionālus darbiniekus jebkurš gudrs darba devējs cenšas noturēt. Es nebaidos teikt, ka es kā uzņēmējs strādāju saviem darbiniekiem, jo es kā uzņēmējs bez saviem darbiniekiem esmu nulle. Ja uzņēmējam ir šāda veida domāšana, viņš veiksmīgi sadarbojas ar saviem darbiniekiem. Ja uzņēmējs domā: «Darbinieki ir tikai manam komfortam, lai tik darbinieki strādā, bet es tikmēr braukšu uz Maljorku, pirkšu privātmājas un jahtas», tad šādam uzņēmējam nekad nebūs ne lojāla darbinieku kolektīva, ne ilgtermiņa biznesa.
Esat iesaistījies Latvijas junioru hokejā, 2014. gadā izveidojāt junioru hokeja komandu LIDO Latvija. Kā vērtējat situāciju mūsu valsts hokejā kopumā?
Situācija ir nožēlojama, bet nevajag meklēt vainīgo, lai kā gribētos meklēt, atrast un notiesāt vainīgo. Sabiedrībai patiktu, ja vainīgajam publiski nocirstu galvu tā, kā darīja XVII gadsimtā. Tad visa tauta sajūsmā aplaudētu. Es gribu teikt - meklēsim nevis vainīgo, bet izeju no situācijas. Izeja no situācijas ir tāda, ka nevajag vienam vadītājam dot pilnvaras vienpersoniski pieņemt visus lēmumus, valstij paliekot malā, hokeja profesionāļiem paliekot malā. Tagad visi bļauj: «Nu kā tik slikti sanācis?» Var jau saprast arī vadītāju, kurš vienpersoniski pieņēmis lēmumus, viņš hokejā ieguldījis savu privāto naudu, savukārt mūsu valsts amatpersonas izrāda interesi par sportu vien tad, kad sportisti guvuši panākumus, skan himna un var pozēt fotogrāfiem kopā ar medaļas ieguvēju pie valsts karoga. Ko amatpersonas sporta attīstībai izdarījušas? Neko! Vai izveidota sistēma sporta jomā? Nē! Bet sistēmu vajadzētu izveidot, tad arī amatpersonas varētu diktēt, kam un kā sportā jānotiek. Lai nāk ar piedāvājumu, kā radīt pievienoto vērtību katram sporta veidam, jo tā ir pievienotā vērtība visai sabiedrībai, visai valstij. Tas ir ieguldījums jaunajā paaudzē, kas sportos, nevis pavadīs brīvo laiku, sēžot pie datora vai spēlējoties ar viedtālruni. Ja mēs meklēsim vainīgo, nevis izeju no situācijas, pozitīvā virzienā nekas nemainīsies.
Kāds ir jūsu mērķis, iesaistoties jauno hokejistu apmācībā?
Mēs pūlamies panākt, lai Latvijas Hokeja federācija saprot, ka gribam izaudzināt hokejistu jauno paaudzi, kas gūtu pasaules mēroga panākumus, kā tas izdevies somiem. Somijā valsts iestādes un Hokeja federācija jaunās hokejistu paaudzes trenēšanā strādā pēc vienotas sistēmas. Gribam, lai Latvijas Hokeja federācija ļautu mums piesaistīt trenerus un uzņemties atbildību. Ja mēs ar federāciju nevienosimies, tad paziņosim, ka federācija stājas mums ceļā, bet ceru, ka līdz tam nenonāksim, jo atradīsim kopīgu valodu.
Pēdējos pasaules čempionātos Latvijas pieaugušo hokeja komandai nav īpaši labi veicies. Jūsuprāt, vainojama valsts attieksme?
Valsts attieksmei bijusi ne tā labākā ietekme, bet jāatzīst, ka kļūdas pieļāvusi arī Hokeja federācija. Tomēr atkal jāteic - nevar vainot vienu cilvēku. Vainīga ir visa federācija - tādā ziņā, ka pakļāvās vienam cilvēkam tā, ka tikai skatījās acīs un visam piekrita. Vajadzīga diskusija! Federācijā ir ļoti daudz slavenu sportistu, kuri nav tikuši iesaistīti kā padomdevēji, nav izmantots tas, ka viņi varētu konsultēt un līdzdarboties.
Jūs pats esat nodarbojies ar džudo. Domājat par jaunās paaudzes apmācību arī šajā sporta veidā?
Esmu gan ar džudo nodarbojies, gan vadījis Džudo federāciju, kur ieviesu nopietnu sistēmu, un manas vadības laikā jūtami palielinājās šīs federācijas dalībnieku skaits. Tomēr es džudo neredzu nākotni lielajā sportā. Lielajā sportā ir drausmīga slodze. Ja cilvēks nodarbojas ar džudo tādā līmenī, ka nonāk lielajā sportā, tad pēc sportista karjeras beigām vienīgais ieguvums ir, ka viņš naktīs var droši staigāt pa ielām, bet kopumā dzīvi sakārtot ir problēmas - mācības palikušas novārtā, nopelnīts nekas daudz arī nav. Tāpēc virzīt kādu jaunieti uz džudo lielā sporta līmenī nozīmē nodarīt šim cilvēkam pāri. Savukārt hokejā, lai gan, nonākot lielajā sportā, arī ir milzīga slodze, sportists var kļūt par finansiāli ļoti labi nodrošinātu cilvēku, jo hokejs, salīdzinot ar džudo, ir daudz labāk apmaksāts. Turklāt es uzskatu, ka Latvija tieši hokejā var kļūt par vienu no vadošajām valstīm pasaulē.